Visur jau pabijis
Šorīt arī pie manis
Tas Baltais Brīnums birst…
Sniegpārslas gluži kā bērni,
Kā molekulas
Katra uz savu pusi –
Nesavācamas…
Gluži kā Pirmajā Pieredzē apjukušas
Nemaz neaptver
Virziens taču uz Zemi
Viņas uz Augšu arī, uz visām pusēm…
Cik skaisti! Cik skaisti! Cik skaisti!
Cik reāli skaisti!
Apjukušas, apmulsušas, Virzienos apmaldījušās
Gluži kā dažbrīd es.
-Uz Zemi, mīlulīt,
Uz Zemi -, es viņai priekšā čukstu,
Bet viņa smaidot izkūst
Uz mana degungala.
Cik skaisti! Cik skaisti! Cik skaisti!
Cik reāli skaisti!
Pirmajā Sniegā būt apjukušai
Kopā ar apjukušo Sniegu.
It kā visas Vadlīnijas
Kāds būtu ieslēdzis īpašā seifā,
Kuru atmūķēt spēs
Vien īpaši izredzētie.
Mīļais, man pietrūkst Pleca,
Kam Padomu prasīt –
Kā tālāk audzināt bērnus?
Man pietrūkst Padoma tieši Tava,
Jo tie taču tieši Tavi bērni.
Kāpēc mēs nenosargājām
Dieva Dāvanu sev doto?
Vai mēs tiešām izvēlējāmies viens otru,
Neizvēloties?
Kur apmaldījāmies?
Kur apbumsījāmies?
Visas Atbildes ik pa laikam vēl un vēl
Aiz trejdeviņām atslēgām.
Mīļais Dievs, kā arī es
Varu kļūt Te uz Zemes
Par izredzēto,
Kurai pašai ik mirkli
Atbildes ir?
Klausos savā Sirdī,
Nekā cita jau nav.
Paldies par Sirdi manējo.
Sniegs apjucis virpuļo šorīt
Dejā uz tilta
Manā mazā Sapņu Venēcijā –
Manā Realitātē.
Es turpinu mācīties Burvestību –
Uzburt Sapņa Dziesmu Realitātē,
Dažas notis jau sāk ieskanēties.
2016
