Man ir kāds jāuzrunā, un es nezinu, kuru? Vai Tevi, mana mīļā Mīļuma Karalien, vai pati sevi, vai jebkuru?
Tā gribās kādam adresēt to, ko rakstu, savā veidā tā ir vēstule. Kāpēc man tā gribās visu definēt, ak vai!
Pie Būtības!
Tavi mīļie Pavasara mājas darbi. Pildu. Šobrīd es uzrunāju Tevi, Mīļuma Karalien, bet tici vienā brīdī es vairs nesapratīšu, ar ko es runāju? Bet tas nav no svara, svarīgi ir izrakstīt to, kas izrakstīties prasās.
Es šodien sāku rītu silti smiedamās, vakardienu atceroties:
“Cik labi, ka….ha, ha, ha….”
Cik labi, ka es nepamodos tik agri kā biju iecerējusi….ha., .ha…, ha….no jauna jauna Izaugsmes Iespēja ir!
Cik labi, ka es nenogulēju tik ilgi kā ieradusi, ha…,ha…,ha…
Jau esmu Zelta Vidus Ceļā ha..ha..ha..
Meita ir pasteigusies pirms manis.
Cik labi, ka es vēlos, lai tā biežāk tiešām būtu es.
Cik labi, ka man vēl tik LIELAS Izaugsmes Iespējas ir.
Bērns “saburzījies” par skolotājas iracionalitāti, kura rausta skolēnus rīta agrumā ar plānu maiņu kā lelles aiz aukliņas. Es saprotu labi, cik “sūnaini” tas ir, esmu to izbaudījusi uz savas ādas arī – šos Raustītājus. Cik labi, ka nu zinu socioniku un mūsu tik atšķirīgās psihes funkcijas, aiz kurām patiesi neslēpjas Vispasaules Ļaunuma Iemiesojums. Cik labi, ka manā jaunībā Pasaule vēl nebija tik informatīvi saniedzama jebkuram jebkurā laikā. Cik labi, ka vēl nebija mob. tel. un citu superātro info avotu.
Cik labi, ka šodien tas viss ir. Cik tas ir interesanti arī un komunikatīvi viegli.
Cik labi, ka viss ir tik labi, cik labi viss ir…ha…ha.. ha..
Bērnam izejot, aizsūtu līdzi Mīļuma apmetnīti, lai sargā gan no citu, gan pašradītām negācijām.
Cik labi, ka ik rītu braucu pāri upei un sasveicinos ar Saullēkta Debesīm. Ik rītu Saullēkta mīlestības vēstuli tieši sev lasu, jo tieši tādu tieši uz upes, tieši, kad braucu to izlasu tikai es, cik personīgi…vou, vou…! Venēcijas sajūta tepat Lielupē. Skaisti! Skaisti! Skaisti! Pieturu cepurīti, lai Vējš neaizpūš…
Cik labi, ka mana mīļā kolēģe, kurā tik bieži nemaz to mīļumu ieraudzīt nespēju, man atgādina, ka šim bērnam zemenes dot nedrīkst… Toč, būtu savā sajūsmīgā Priekā par tādu nesezonas jauninājumu ēdienkartē – sablenderētām zemenēm, aizmirsusi.
Cik labi, ka… ienāk mana mazā Skumju Feja…. un…dažām Skumjām nelīdz it Nekas, vien Dakteris Laiks. Visi Vispasaules Centieni tās aizmirst līdz vien uz Mirkli Skumju Fejai. Bet es zinu, Laiks iemāca iemīlēt visu, visu Jauno un, jā, tad ir atkal Skumjas visu , kas pieradināts, palaist vaļā. Racionalitāte, es pazīstu viņu un ik izdevīgu brītiņu pārliecinoši uzsmaidu savai mazajai Skumju Fejai un mudinu uz Stāstu, re, viņa ir Stāstītāja…, vai tu re!
Cik labi, ka mani neviens nepabrīdināja par vecāku sapulcē nepieciešamo manu līdzdalību bērnu pieskatīšanā un tādējādi Rītdienas krietni garāko darba dienu. Pārsteigums!!! Kāds Prieks pārkārtot savus Plānus! Kāds no jauna Izaugsmes treniņš Plānu Pārstrukturizēšanā, kuru vispār nebija, kis, kis, kauns! Kad tie reiz būs? Kad es kļūšu racionālāka, mērķtiecīgāka un, kas bija trešā sadaļa, ko novēlēja man mans vīrs?
Mīļo vīriņ, es laikam tomēr palikšu sievietes dzimumā un ķermenī visu sev atlikušo laiku šai Zemē un tas nozīmē, ka es nebūšu racionāla, mērķtiecīga un, kas nu tur vēl bija…? Jo tā vīrieša, ne sievietes misija, bet es ik pa laikam cenšos, kā redzi… Un man iet kā iet, kā redzi, joprojām…
Un es nemaz nestrīdos, es piekrītu, ka sava daļa vīrišķības ir vajadzīga katrā sievietē, citādi jau , toč, var noiet pa burbuli. Redzi, es peldu, tīri tā neko jau…
Cik labi, ka Tu no manis vairs neko negaidi un nevari sagaidīt…
Tavas gaidas uz mani tāpat kā mans gaidas uz Tevi ir beigušās….
Mēs varam vien ielogoties jaunās gaidās….
Bet, patiesībā, es nezinu, kā ir patiesībā…
Iespējams, manī joprojām ir gaidas un Tevī tāpat…
Cik labi, ka man, vakardienas vebināra, Princesītes un meiteņu sarunu iedvesmotai, šodien atkal rakstās vēstule, kurai no jauna nav precīza adresāta “Cik labi, ka…”
Cik labi, ka ikreiz pēc kaut virtuālas satikšanās ar pašu Laimes Princesi, es eju viegliem soļiem dejodama.
Cik labi, ka ir tāda Gaismas būtne te uz Zemes. Vienā vārdā, (oi, laikam jau es atvainojos par savām matemātikas prasmēm, izskatās, ka būs vairāk vārdi kā jau ierasts, neba nu es kāda vienvārdīgā LOĢIKA )– NOVĒRTĒJUMS, PAŠAPZIŅA, IEDVESMA… Ak, es varētu turpināt….atkal tālu prom no Būtības, (varētu padomāt, ka tā nav Būtība) Bezgalīgā Mīlestības Pateicības Lidojumā, no kura nemaz vairs nav vēlēšanās atgriezties pie Būtības jeb Domas….
Bet zinu…
Cik labi, ka zinu…
Tā var aizlidot pārāk tālu un neatrast Ceļu vairs Atpakaļ…
Cik labi, ka varu atgriezties Atpakaļ.
Cik labi, ka ir Būtība, Doma arī.
Cik labi, ka ir Zeme, uz kuras nolaisties un atpūsties pēc bezgalgariem pārdomu-sajūtu-emociju lidojumiem un pārlidojumiem.
Cik labi, ka nu pie Zemes jau Pati turos ciešā Mīlestības apskāvienā.
Cik labi, ka Dzīve ir tik interesants Veidojums, kas piešķirts visiem mums.
Cik labi, ka ir pienākusi diena, kurā aptver, ka viss ir labi.
“Vai Regnārs dzirdēja?” kāds jautā un tā ir audzinātāja, bet bērni korī auro:
“Nē!”
Ir tādi brīži, kad viņi ir vienoti.
Smieklīga ir dzīve mana.
Smieklīga es esmu pati.
Lai tie mani smiekli tiek jums ar.
Cik labi, ka…ha…ha..ha…
Cik labi, ka ir cilvēki, ar kuriem kopā darbi šķiras – viens, divi, trīs…
Cik labi, ka ir cilvēki, ar kuriem kopā tie paliek mūžu mūžos neizdarīti, ir citas vērtības starp mums…
Cik labi…
Cik labi, ka es esmu sieviete…
Cik labi, ja Tu gadījumā tāds neesi.
Cik interesants tad Tu esi radījums!
Cik saprotami nesaprotams!
Cik labi, ka vairs negaidu, ka sapratīsi mani.
Cik labi, ka vēl ceru, tomēr reiz tā būs….
Cik labi, ka to pašu var pateikt arī otrādāk.
Cik labi, ka ir tik labi…
Cik labi, ka caur labi viss paliek vēl labāk….
Cik labi, ka caur slikti, vēl sliktāk… un ne jau tāpēc, lai sliktāk, bet tāpēc, lai labāk…
Cik labi, ka to nu zinu…
Cik labi, ka reizēm aizmirstu un sadugstu…
Cik labi, ka laicīgi atjēdzos un atceros, un sapriecājos jo aši…
Cik labi, ka varu saspēlēties tieši ar Tevi, mīļo Pavasara Princesīt – Martiņ, Aprīlīt, Maijiņ…. Izvēlies sev vārdu, tici, man to ir daudz, es Tevi varu tajos paslēpt, ja vajadzīgs, neviens pats neatradīs, ja nu Tev gadījumā patiktu paslēpes…
Tu esi pilnīgi pavasarīgi izkrāsojusi manu Dzīvi.
Kā Tev tas izdodas, mīļo brīnumdarīt?
Apbrīnoju allaž no jauna un apskauju virtuālā apskāvienā.
Cik labi, ka ir tik mūsdienīga tehnika.
Cik labi, ka esmu pilnīgi pārvārījusies savā Rakstāmgabalā.
Kaut es tikpat iedvesmoti spētu izvārīt, ko apēdamu arī.
Man tā nepadodas kā māmulītei tie tik praktiski reālie darbi.
Bet, paskat, cik skaisti un slaidi man bērni!
Es nereti savā jaunībā elsu un pūtu gluži kā tēvs, nespējot savas Labsajušanās robežas mammai pretī novilkt. Nu negribu es šobrīd ēst, bet vai gan mana mamma to saprast spēj, tūlīt es tiku nokristīta par savārgušu vai slimu. Visu svētā Visuma Labsajušanās vārdā es sapratu – man tiešām būs ēst. Es Toreiz vēl neiedomājos, ka man arī vēl cita Iespēja ir – vismaz mēģināt PRETĪ ko teikt. Man bija Sajūta – Tevi nedzird. Šī Sajūta pavada visu dzīvi mani. Bet nu es zinu – vien ES varu to mainīt.
Manai māmulītei viss kā Reālā Pasakā.
Nav nekāda Sapņotāja man viņa.
Darītāja.
Un Darītāj –Pasakās viss tā druskucīt citādāk kā Sapņotāj Pasakās. Tēvam un mātei piedzima trīs bērni. Bērni kā bērni, vien tas vidējais tāds kaut kāds, ne tāds kā vajag, citādāks. Kā tēvs mazliet, pa mākoņiem…
Ha..ha..ha Domātājs Vinnijs Pūks manī ir ieskrējies… Ha..ha..ha.., es viņu pazīstu jau, viņš var tā ieskrieties, ka nebrīnīšos, ka aizlidos ar visiem saviem Gaisa uzpūstajiem baloniem , toč, Gaisā kaut kur…ha..ha..ha… Domātājs...ha..ha…ha…Lidotājs…, lai jau lai…palidinās…. Gan jau gan…nosēdīsies …uz Zemes drīz….ar bumsieniem vai bez tiem…, lai jau lai ….nu uzpasējās pats LIELAIS DOMĀTĀJS manī Vinnijs Pūks. ..ha..ha..ha… Bet, ja jau viņam vajag to medutiņu, to saldumiņu, to PADOMĀŠANU, to APCERĒŠANU, lai jau lai….
Cik labi, ka varu nu pati es pasmaidīt par Vinniju Pūku sevī.
Cik labi, ka rīt modīšos un smaidīšu no jauna…
Cik labi, ja var notikt arī citādāk….
Jo nu ir tas Zelta Vidus Ceļš, kad Tavi mīļie ir Saulēs abās – tai Smalkajā un ne tik smalkā. Visur labi, visur kopā – arvien jaunās kopā Labsajušanās Izaugsmēs.
Cik labi, ka kādā brīdī nekas vairs nav labi, jo nu Tu skaidri zini, ko vēlies mainīt, Kārtējais Radošais Izaugsmes treniņš – KĀ? Bet, ja vēl nezini KĀ, cik atkal no jauna viss ir labi, samīļo visu kā ir.
Vienkārši tā.
Patiešām vienkārša ir Dzīve.
Beidzot vienkārša, ne sarežģīta.
Tā.
Varētu padomāt, ka to visu jau nu es līdz mielēm nezinātu pati.
Cik labi, ka vari vienkārši būt, elpot un piecelties, utt…..
Visu līdz pašam Tukšuma Bezdibenim zinu es pati.
A, edz, kā piemirstās, atkal un atkal jau aizjoņojot piepildāmi vēl nepiepildāmās Iecerēs. Uz mirkli pārtraukt skrējienu Nepiepildīto Ieceru Plānos, lai bezgalīgā mīļumā apskautu šo reāli pilnīgi nepilnīgo mirkli. Vai otrādāk – šo reāli nepilnīgi pilnīgo mirkli. Viss ik mirkli jāsaslīdzsvaro. Tik vien.
Vakarā pār upi braucot no jauna man Saules, nu jau Rieta, vēstule. Viena vienīga izsmalcināta persiku toņa līnija virs priežu galiem. Nav gara, cik labi, ka tā, jo Vējš it stipri man pakausī pūš. Ja būtu garāka, es gribētu ilgāk uz tilta uzkavēties…., to pārlasot vēl un vēl…
Cik labi, ka…
Saulīte piekususi, es arī…
Ar labu nakti!
Es gribēju aiziet gulēt laicīgi…ha..ha..ha.. te tev nu bija!
Pietiek tik Rakstīšanas velniņam padot mazo pirkstiņu, ai, Negantnieks. Viņš gatavs nokausēt mani.
Cik labi, ka ir velniņi manā dzīvē arī.
6.12.216
Cik labi, ka… es turpinu arī šorīt, ceru ir rīt un parīt, cik tur tās dienas no vietas vajadzēja visu it raiti uzsākt darīt?
Cik labi, ka šorīt gan laicīgi pamodos, pagūstu meitai apsolītās pankūkas ar svaigām zemenēm. Pat puika šorīt ir agrs un laimīgs arī ieleksē kādas.
Mēģinu pieklauvēt pie dēla Sirdsdurtiņām, brīdinot par apledojumu savu Ziemas riteņvaroni, esmu jau dzirdējusi Stāstus, kā viņš brauc… Ja tie būtu tikai Stāsti, lai jau lai…., bet es jaušu tajos ir Patiesības gana daudz, ai, ai… Kā lai pieklauvē, lai dzird, ka arī viņa dzīvība un veselība ir lielākā šīs Dzīves dāvana gan viņam pašam, gan man, gan vēl jau kādam. Dīvaini tie marsieši ir dažos jautājumos. Es jau zinu, garos iztirzājumos ielaisties nav vērts, tāpēc viņam izejot, ietērpju es viņu ledustriecienus izturošā pūkaini mīkstā skafandriņā, ko varoņiem padarīsi, ko?
Vakarā aptveru, cik labi, ka ietērpu, viņam to ne zinot, ne nojaušot. Divreiz ir žāvies, sveiks ir kājās, viss OK. Mans Ziemas riteņvaronis.
Cik labi, ka man šodien ir uzdāvināta TIK neierasta Saulesgaisma. Es to izmantoju labprāt un aizriteņojos līdz pašai Jūrai pavērties mākoņgleznās. Kādu laiciņu šai mākslas galerijā “Jūra līdz horizontam” vismaz Saulesgaismā nav būts.
Cik labi, ka šodien TIK gara darba diena, līdz pašam vakaram, kaut kas ir citādāk kā ierasti.
Aukstumā “nosprādzis” telefons, ķeros pie Atdzīvināšasnas , meklējot PIN kodu, kaut kas nevedas – nepieņem to.
Cik labi, ka kāds no Izcilās LOĢIKAS eksemplāriem man vēl ir reizēm aizsniedzams, it sevišķi brīžos, kad allaž atbalstošā ĒTIKA ir pār-atbildīgi (iedzimtība) iegrimusi rītdienas kontroldarba ģenerālmēģinājumā un viennozīmīgi LIEDZ man Palīdzību, lai GLĀBTU mani no Lielajām Iespējamajām mob.tel. Atslēgšanās Briesmām. Es meitenīgi savos cēlos gados “uzmetu lūpiņu” un kam, ha..ha…ha… - savai mīlulītei, cik neierasti, un Parliecinoši Nekavējoši soļoju pēc Ātrās Steidzamās un Neatliekamās Palīdzības pie dēla, tikpat neierasti – PILNĪGS REVERSS. Izcili ir būt divu Šeit uz Zemes esošu bērnu mātei.
Ak, kā tā LOĢIKA spēj atcerēties tādas lietas, kuras nespēju es – ka mainot SIM karti, taču man nomainīja PIN kodu. Kāds tad brīnums, ka tā nespēj atcerēties tādus sīkumus kā ģimeniskās svētku dienas, ko savukārt spēju es. Cik brīnišķīgs socioniskais līdzsvars tiešām ir Pasaulē.
Kad nu kādreiz es Pati stabilāk turēšos pie tā, ko spēju un varu es Pati? Vai reiz kādreiz TĀDS 77-tais Pasaules Brīnums Te uz Zemes ar mani ar būs?
Es Šodien radu Prieka sēkliņas un man tas TIK svarīgi ir, pat, ja kādam citam tās vien tīrās muļķības. Jo ir bijis TIK ilgs Laiks, kad es “sūnainā” veidā esmu Pasauli pieraudājusi kā Kluso okeānu. Es sajūtos Grēciniece un ikvienam mums TĀDAS tiesības ir, kura nu savus Asaru Grēku plūdus nu vēlās izpirkt, smaidīt pati un, mīļais Dievs, es tiešām savā Ticībā ticu – kāds smaidīs man līdz…, kaut tikai viens, es esmu ieinteresētā persona, es neskaitos, sarunāts?
Rakstīšanas velniņš ir sagrābis mani aiz rokas un es jau zinu, uz kurieni viņš mani ved – uz elli, saprotams, kur citur?
Nu, nebūšu es šodien viegli pavedama, gan es sevi izpestīšu, gan…
“Kas ir Iedzimta, ka Iegūta Imunitāte?” mīlulīte man smalki atvainojās par Traucējumu, lai saņemtu Ātro Neatliekamo Palīdzību bioloģijas kontroldarba ģenerālmēģinājumā, neba nu es īstā, pie kuras šādu palīdzību meklēt, bet, lai Atbalsta Nesniegšana Vitāli Svarīgos brīžos tiktu nekavējoties pārtraukta, es cenšos uztvert, par ko vispār ir runa? Manā Laikā mūs noteikti ne ar ko tādu neapgrūtināja, vismaz manos atmiņu failos nekā tāda nav. Meita saņēmusi Attieksmi vien, atrod Atbildi Pati un izteiksmīgi to nolasa. Ā, cik labi, ka nu to zinu ir es.
Gan jau meitas Atbalsta Trūkums PIN koda atšifrēšanā ir manis Pašas, savulaik, Ieklausīšanās Lūguma Noraidīšanas Rezultāts. Cik ātri mūsu Laikos KARMA atpakaļ nāk! Ha…ha…ha…
Tomēr interesanti, vai smiekli, kādam, šo lasot, nāk tāpat kā, to rakstot, man?
Cik labi, ka rakstīšana ir TIK interesanta Padarīšana!
Cik labi, ka ,strādājot darbiņā, ik pa laikam kādu teikumu paslepšus uzrakstīt var. Varbūt vajadzētu iegādāties mobilāku Rakstīšanas Iekārtu par Aizvēsturisko pildspalvu? Hmmm….
Trešā diena
Rīts šorīt tumšs, par Sauli varu vien iedomāties – kaut kur tā ir!
Cik labi, ka “Ābele nav tālu no ābola jāmeklē” un varu pati sevi caur dēlu es atpazīt. Esmu tāda pat Ziemas riteņvarone kā viņš un ne par kapeiku mazāk stūrgalvīga Ēzeļmeitene –runā un brīdina citus un pati sevi, bet ko tas līdz, ne kāds klausa mani, ne es pati sevi. Pagājušā gada kļūmes atkārtoju no jauna. Iela šķietami slapja un bez ledus, tik viegli piemirtas, vietām tas tomēr ir, kaut rīta tumsā neredzams. Cik labi, ka TIK veiksmīgs ir mans ledainais slīdējums un mana reakcija gana ātrā – nošļūkt līdz Zemei pirms ritenis ieskrējies nobraucienā. TIK veiksmīga apskaušanās ar Zemi un Iespēja piecelties no jauna! Interesanti, kurš man pasūtījis Aizsardzības mīksto skafandriņu, vien pabrīdinot no jauna? Mīļais Dievs, paldies. Vai tas ir Teksts “Sapņošana tomēr ir maz efektīga”, jo īpaši atrodoties uz riteņa slapjā apledojuma laikā. Es tiešām esmu tikpat “pūkaina” kā Bridžita Džounsa, ko šobrīd lasu (2. daļu) pat bez alkohola.
Un viņa ir apmāta ar Pašpalīdzības grāmatām vēl vairāk kā es. Un visticamāk, ka arī manā dzīvē tās reizēm ienes vairāk apjukuma kā labuma, visu pārpārēm analizējot, kaut ko zaudējam no dabiskuma. No savas Iedomu Pūkainības man neatbrīvoties, vien satikt kādu, kurš spēj to iemīlēt arī. Viss mani spoguļo, pat grāmatas, kuras lasu.
Cik labi, ka ir brīži, kad apzināmies, ka esam nogurušas no Pār-Domāšanās, ne Pār-Darīšanās.
Cik labi, ka šodien es neuzspēju, vai vienkārši negribēju un neielogojos pat meitas ieteiktajā kosmētikas minimumā.
Cik labi, ka manī dzima Ideja – varbūt man aizsākt jaunu Modes virzienu “Absolute in Naturale and Naturale in Absolute”. Hmmm…. ? Darbā ielūkojos spogulī un patīku sev šodien vēl labāk kā vakar… Vai man būtu nepieciešamas brilles, lai ieraudzītu Patiesību? Hmm… ha…ha…ha… Es dzīvošu ar savu redzošo Gaismu… Kaut kāds Stūrgalvīgais Pusaudzis manī joprojām ir dzīvs par spīti visām sensorajām Modes Tendencēm.
Kam ir acis, ieraudzīs, kam nav, lai paliek neredzošs. Ka tik es neparakstos uz Bridžitas vienatnību, slinkā meitene. Bet sejai vajag atslodzi tāpat kā puncim. Viņam vakar ir ticis kaut kas par daudz, šorīt žēli pēc atpūtas kauc.
Ak vai, kā nupat ietekmējos no Hīldingas stila, kad reiz es iegūšu pati savējo? Cik nu vispār iespējams visā Visuma Kopējā Mijiedarbības Laukā pašam par sevi būt?
Kāpēc ir Kādi Citi – TĀLĀK un AUGSTĀK, un NEAIZSNIEDZAMĀK vērtīgāki par mums pašiem un tiem, kuri TIK TUVU un AIZSNIEDZAMI ik mirkli un brīdi ir?
Sasodītas, sasodītas, sasodītas tās Dīvainā Prāta Dīvainās Spēles!
Ledaini Slīdošās Krišanas secinājumi:
1.Daudz labāk ir krist, ja Tu ikdienā (ne tikai brīvdienās!!!) nodarbojies ar fiziskiem vingrinājumiem. Tavs ķermenis ir lokanāks, elastīgāks un prasmīgāk spējīgs piezemēties īpašos Sapņojuma Lidojuma Brīžos jeb Ne-Brīžos kā šorīt.
2.Daudz labāk, ja ēd viegli un vienmēr atslābinājumā, bez monologu vai dialogu ierunāšanas ēšanas laikā. Viegls ķermenis arī ir elastīgāks vieglā slīdēšanas-krišanas piruetē. Kaut šodien tajā nebija pat brokastiņu (teksts nav murgains, tajā tik ir sajaukušās divas dienas kopā – viena ar pankūkām brokastīs, otra - bešā), tur bija tikai nevērtīgi Vakardienas pārpalikumi. Hmmm…
Izskatās, ka divas pirmās Prioritātes ir pārsteidzošā kārtā izvirzījušās priekšplānā, pie manis šorīt piesakoties.
Rakstīšanas secinājumi:
Ar šo velniņu Tev vēl tiešām būs spēkiem jāsamērojas.
!1. Uzmanību Zīme Nr. 1!!!
Pasē Miegu! Tava Aizraušanās ar Viņu un Aklā Uzticēšanās Viņam ir nepārbaudīta un nesalīdzsvarota ar Realitāti! Ak vai, kāpēc Viņš ir TIK patīkami patīkams un Viņa apskāvienos pazūd Visa Pasaule un Laiks izkūst Nebūtībā kā Neesošs! Ak….
Tava Spēja novilkt robežas ir vāja! Apzinies to! Steidzīgi jāizstrādā projekts Durgas enerģijas pacelšanai sevī. Piem.
Vienu dienu visiem teikt –NĒ!!!
Visiem velniņiem sevī un citos!
Ceru, ka tieši tajā dienā neieradīsies Mans Princis un nelūgs manu roku. Īpaši paceltās Durgas enerģijas dēļ Viņam nāksies pagaidīt.
Hmmm….
Galu galā viss taisnīgi ir.
Es taču arī esmu gaidījusi nez cik tur tos gadus…, ak, vai….
Ceru, ka arī Viņš neaizskries pie kādas, kura nāk ātrāk un vieglāk…
Cik labi, ka atpazīšu, tad taču Viņš nav manējais, bet šamējais…
“Cik tālu mēs tikām ar Pasaku?’’ tā atkal ir audzinātāja un viens Gudrinieks, ne pārāk lielā vēlmē to klausīties, atbild:
“Pavisam tālu….”
Hmmm… tik tiešām – pavisam tālu esmu tikusi arī es.
Bet audzinātāja audzinoši turpina un turpinu arī es bez vēlmes audzināt, bez Spējas apstāties.
Līdzsvarā
Kaut spētu es
Jā – līdzsvarā
Nepārspringt
Ne Pār Atslābināties
Ne Pār Domāties
Ne Pār Darboties
Kaut es spētu Līdzsvarā
Kaut es spētu
Ne Pār Līdzsvaroties
Vienkārši būt…
Mieriņā
Laimē
Un
Pakāpeniskā Attīstībā
Vienlaicīgi
Caur, tik tiešām,
Mīļo Princesīt,
“Samīļoju šo Svēto Brīdi”
Kamēr vēl Tu elpo
Ik mirkli vari atrast
Kādu saistošu Nodarbi sev,
Jo Jēga nav Tavā Otrā Pusē,
Bet Tevī pašā –
Tavā Tev Dieva dotajā dvašā.
Cik labi, ka es tūlīt pielikšu PUNKTU un iešu darīt CITAS LABAS LIETAS…
Cik labi, ka… ha…ha…ha… es sevi pazīstu jau…, diez vai es to SPĒŠU, ha…ha…ha…
Cik labi, ka Rakstīšana TIK patīkami patīkama Padarīšana ir… Diez, vai es to jau pieminēju?
Cik labi, ka es nu jau iemācījusies esmu to Reizēm pārtraukt arī.
Cik labi, ka jūs šo te lasāt un neko prātīgāku savā dzīvē nedarāt, ha…ha…ha…
Cik labi, ka jums pašiem viss TIK labi ir…
Cik labi, ka ne visi jūs to apzināties…. KĀDAS jums vēl Izaugsmes Iespējas ir…
Pievienojies skaitīšanā….
Cik labi, ka…
Vai tas nu būtu jāskaita divdesmit un vienu dienu un vēl un vēl…
Cik brīnišķīgi mājas darbi manā Laimes augstskolā ir…
Iedvesmojoši patiesi, gribās pildīt vēl un vēl…
Cik labi, ka…ha…ha…ha…
Neviens tos neprasa ne pildīt, ne atrādīt, ne atzīmes liek… ha…ha…ha..
Pildu pati pēc savas brīvas Iniciatīvas vai nepildu vispār…ha…ha…ha…
Cik labi, ka sevi sakārtot vari pati caur savu PRIEKU un ne ar ko medicīniski lieku, ha…ha…ha..
Cik labi, ka esi vēl dzīva un elpo un dzīvo…
Cik labi, ka, ja miris un augšāmcēlies, ha…ha…ha…
Cik labi, ka es zinu, kurš šo teikumu man no Debesīm diktē.
Cik labi, ka mīlestība ir paliekoša pat, ja no ķermeņa esi Tu šķīries. Viss tiešām turpinās un ir….
Kamēr neviens cits mani mīlēt vēl nav pieteicies.
Kamēr es pati neesmu ieraudzījusi, uz kuru pieteikties, lai mīlētu no jauna Šeit.
Tu esi iepriecināts to turpināt vēl…
Es arī…
Paldies.
Tikai, ja esi slims, tad nav labi, bet TICI Tu kaut kādā dīvainā veidā esi aizmaldījies PROM no savas Labsajūtas svētās – nodevis PATS jeb ĻĀVIS to nodot citiem. No Mīlestības Ceļa… Lūdzu, lūdzu, lūdzu TŪLĪT pat PIEKONTAKTĒJIES pie PRIEKA. Pie savējā.... Uzbur SAPNI, ko alkaini vēlies vēl piedzīvot un pieturies pie tā.
Es sev tādos IZBAIĻU brīžos saku – ko vēl, ko vēl es varu un alkaini vēlos uzspēt IZDARĪT??? Ja vien diena Tev dota, ja viens mēnesis, gads? Ko tieši Tava Dvēsele vēlās vēl pagūt?
Un ķeries klāt - viena Reāli Tūlītēja Darbība…
Cik labi, ka…
Tev šāda Iespēja vēl dota…
Vai sasmējies man drusku līdz?
Vai paraudāji?
Samīļoju Tevi…
Paldies, ja izlasīji.
Paldies, ja sasmīdināju,
Piedod, ja saraudināju,
Paldies, ja nokaitināju.
Atvaino, ja Tev tas lieks.
Cik labi, ka un kā viss labi ir.
Cik labi, ka es rakstīt varu, ha…ha…ha…
Klusais Okeāns…ha…ha…ha…
Cik Tu patiesībā esi kluss, ha…ha…ha…
Cik labi, ka Tu, Princesīt, mani pieslēdz pie Rakstīšanas un Gaismas kanāla….ha…ha…ha…
Klausoties Tevi, tas notiek.
Cik labi, ka vēl tikai mācos sameklēt Visumā podziņas “Pause” un “Switch off”…ha…ha…ha…
Dievs, es ļoti, ļoti
Mīlu Tevi
Es mīlu dzīvību,
Ko Tu man devi
Es ļoti, ļoti mīlu sevi
Es mīlu visus Tavus bērnus,
Mīļais Dievs
Paldies.
Es tiešām esmu Paradokss
Es esmu ticīgā ateiste
Hmmm…..?
Vai kāds bez manis
To saprast var?
Es Tevi ļoti, ļoti mīlu,
Gaismiņ,
Saulīt,
Mīļās Debesis
Ar visiem Tumšiem mākoņiem
Vai pilnīgi bez tiem…,
Visums,
Sākotne,
Dievs.
Saule uzsmaida ikvienam smilšu graudiņam personiski. Paldies. Es drīkstu nozagt SAULI kā Grinčs Ziemassvētkus tikai sev un vienlaicīgi bezgala priecājos, kā tā sasilda TIK personiski ikvienu - skaisti! Skaisti! Skaisti!
8.12.2016
<span style="font-family: georgia,pa
