Meitas klasesbiedrenei
Es vēlos apskaut Tevi
Tik pēkšņi tumšā dzīves brīdī
Un silti, silti sasildīt.
Es vēlos, lai Tu mūžam paliec ticot,
Būs Saule atkla citurīt.
Tu jautāsi - kādēļ?
Un Kāda Balss
Tev klusi atbildēs -
Viss tikai tādēļ,
Viss tikai tādēļ,
Lai tuvāk Mīlestībai esam.
Tu turpināsi jautāt - kādēļ???
Un Kāda Balss
Tev klusi turpinās atbildēt -
Viss tikai tādēļ,
Viss tikai tādēļ,
Lai tuvāk Mīlestībai esam.
Lai ciešāk apskaujam tos,
Kurus vēl apskaut varam.
Viss tikai tādēļ,
Lai mīlam vēl vairāk, vēl stiprāk, vēl spēcīgāk
Tos, kuri ik dienu
Mums blakus.
Viss tikai tādēl,
Ka tāda ir Zemes dzīve,
Kuru mīlestībā piedzīvot varam
Tik ilgi, cik varam.
Mīli, apskauj un saki paldies,
Cik bieži vien vari.
Mīli, apskauj un saki paldies.
Kad cilvēks aiziet mūžībā ne pēc dabas ritma, bet kā bērns, kā cilvēks savos skaistos spēka gados, kad pārsteidz pēkšņa slimība vai pēkšņs notikums, pār mums birst jautājumu krusa - kāpēc, kāpēc, kāpēc? Tā tam nav jābūt, mums gribās kliegt un protestēt, bet.... viss ir dabiski arī šoreiz... Tā ir Dvēseļu izvēle iziet šo Pieredzi - Izaugsmes stundu. Pieņem, izsāpi, izdusmo.... Ļauj Tev uzdāvināt mantru, pie kuras turējos es: "Viss būs tikai citādāk, ne labāk, ne sliktāk, tikai citādāk, tikai citādāk."
|
| |
