dzejasterapija.1s.lv

Es Tevi aprakstīšu, es Tevi saskaitīšu, es Tevi pieskaitīšu gluži kā bērnības teju pašā pirmajā grāmatiņā kā “Kazlēns, kurš mācījās skaitīt līdz 10”. Es ticu, es saskaitīšu vairāk, daudz vairāk par 10. Es saskaitīšu Prieku! Es neprasīšu Tev atļauju gluži kā kazlēns, jo tas ir mans prieks – Prieku saskaitīt! Varbūt arī Tu dusmosies, tāpat kā dusmojās citi zvēri un nesapratīsi, kāpēc es skaitu, kāpēc es neprasu atļauju? Un tas ir tik līdzīgi – Tu drīksti dusmoties un nesaprast, un mani nemīlēt, bet es mīlēšu, saskaitīšu un pierakstīšu savu Prieku par Prieku. Šajā Procesā es tiešām jūtos kā kazlēns, kurš cer ar Prieku izglābt visu Pasauli no Bēdām. Iedomīgais kazlēns, stūrgalvīgais kazlēns, centīgais kazlēns, miku-mē…, kurš savos sirmos gados iedomājies spītīgi rakstīt bērnišķīgas Pasakas. 

Dator puisis. 

Brīvdienas Rīts, gluži kā aiz loga pavasarī lēni krītošais sniegs, ir ar pūkainu Miegu aizķepinājis manas acis. Mmm…, jā, lai kā man patīk darbdienu agrie rīti, vakardienas darbdieniņa-a-a-a ievilkās teju jau Nakts ieskaņā, mūsu Ģimenes  Tehniskajam Ārstam veicot mūsmājas tehnisko apkopi. Lai arī mana uztvere pavēlā vakara cēlienā, kad darbdienas svētīgais nogurums jau ķermeni horizontālē velk, pati dzēš laukā failus, kas jauni, neierasti, manai tēlainai domāšanai pasveši, es pūlos sekot rūpīgi visam līdz. Bet vienu vien spēju es apbrīnā uztvert, kā tik jauns puisis ir uzspējis šai tehnikas brīnumā, ko sauc par datoru tāds “spečuks” kļūt? Teju vai sajūta tāda, ka runājos ar pašu Stīvu Džobsu – nu, kā to visu aptvert var spēt??? Priekpilni noraugos, cik dzirkstošām acīm viņš darbojās, pats pēc savas darbdienas garās, nejūtot ne Misteru Nogurumu, ne Misteru Izsalkumu, es ar vien tik spēju, kā sarūpēt tēju. Mani allaž sajūsmina ļaudis, kuri, darot to, ko dara, ir sava Darīšanas klusā Prieka izgaismoti. Puisis mirdz, un darba nedēļas noslēguma dienas vakara cēliena Izsīkumā mana māja pielīst ar puiša darītā darba Mīlestības Gaismu, sasildot visu to vieglo haosu, kurš ap mani te valda, kopš es kā mūžīgais Mājas gariņš nu nerodu Iespēju vairāk Laika tai veltīt, mēģinot apgūt Ģimenes kuģa vadīšanas specialitāti, kamēr galvenais vadītājs to stūrē attālināti  - no pašām Debesīm.

Tehniskās Apkopes procesā negaidīti zaudēju savus failus un veco, labo, ierasti mīļo printeri, kurš spēja izdrukāt tik melni- spoži-izšķirtspējā koši kontrastaini, kā vairs nespēj tehnoloģijām līdzi skrejošā Ātrā Laika jauninājumi. Novirmo manī viegla sniegaina Skumja par pašai savu Laiku, kurš nav savā Priekā intensīvi izmantots un nu jau jāpalaiž vaļā kā zudis tas, kas tālāk nepadots. Ak, kaut jel es reiz kādreiz iemācītos to Šodienas Svētbrīdi sev pašai sevis skaistajās Izvēlēs izmantot. Slapji pūkaini snieg Rīts un es esmu savā Brīvdienā pamodusies, hmm…, lai parakstītos…. Cik saldi…mmm….

Šajā puiša darīt-Prieka Mīlestības siltumā, es aptveru, ka nav ko nožēlot, kas zudis. Tā tikai Zīme – pašai darīt intensīvāk un drošāk padot tālāk, ko varu un daru es, kad pašai siltā mīļumā acis mirdz – rakstot…. Rakstīšana ir mana glābšanas veste, kura ļāvusi man izpeldēt no dziļās Krīzes ūdeņiem uz nu jau seklākiem un drošākiem. Paldies, veste, Kāds man Tevi ir uzmetis īstajā laikā un vietā.

Novēlu svētību visiem savas Mīlestības pilnā darba darītājiem – lai vairojas Prieks acīs Tavās un manās!

25.03.2017

 

 Biodeja

Pēc iepazīšanās ar kustību terapiju, es sev nosolījos – kādreiz, kaut kad , kaut kur pie piramīdām, es savā dzīvē vēl noteikti atļaušos sev kaut ko līdzīgu. Gāja gadi, šad un tad atcerējos par sev doto un neizpildīto solījumu, bet kaut kā neradu šo iespēju. Bet, pietiek tik saņemties, apsēsties un vienā jaukā dienā apņēmības pilnai sākt meklēt – man pretī "izleca" biodeja. Gari nedomājot, es sevī nojautu – tas ir kaut kas līdzīgs, teicu – Jā, pamēģinām! Es varu un drīkstu to sev atļauties, lai mana dzīve turpinātu harmonizēties.

Mūzika. Kustība. Sajūtas. Mijiedarbība. Mistērija. Smiekli, smaidi, atklāsmes, asaras, trauslums un spēks, ļaušanās un sevī ieklausīšanās, brīvība, pieskārieni. Tava izredzētība vienotībā un vienotība Tavā izredzētībā jeb unikalitātē. Dvēseles tīrīšanās un dziedināšanās priekā par kustību – deju, priekā par mijiedarbošanos, priekā par dzīvi. Biodeja ir kā atjaunots Bābeles tornis, kurā visi cilvēki no jauna sazinās vienā – sirds un dvēseles valodā. It kā izslēdzot vārdus gluži kā mobilos telefonus, mēs vairs nespētu viens otru ne pārprast, ne apmānīt.

Skatiens, pieskāriens, apskāviens – es sajūtu pati sevi un ļauju sev būt. Es mācos sajust Tevi, ļaujot Tev būt, ļaujot sev būt – meklējot līdzsvara līniju smalko starp mums.

Esmu izredzēta, kaut neesmu pabijusi citās biodejas grupās, esmu trāpījusi desmitniekā – man ir visburvīgākās pasniedzējas un visburvīgākā grupa, jo, kur gan citur var būt labāk par Šeit un Tagad? Kur esmu es, ir vislabākā vieta man visā plašajā Pasaulē. Es priecīga viļņojos dejas vilnī pati savā un Tavā būtībā. Ja vēlies, iedvesmojies, nāc un viļņojies līdz…

Biodeja atklāj arvien jaunas un jaunas nianses manī un visā ap mani. Mīlestības mazā Paradīze Zemes virsū – kāds man Prieka Prieks!!!

Kaut vairāk tādas Mīlestības salas Zemes virsū rastos un būtu, lai vidē, kur katrs runā savā Ego valodā un vienotais Bābeles tornis ir sagrauts, mēs šo savstarpējo Pieņemšanu un Toleranci aiznestu sev līdz. Varbūt tas nozīmē, arī no Ikdienas biežāk izraidīt Steigu, ļaujot Klusumam mūs atjaunot.

 

Ai, kaut spētu es un Tu to Mīlestības Saprašanās bezvārdu Klusumu caur Skatienu un maigo Pieskārienu, izejot no nodarbības, pauniņā paņemt sev līdzun saglabāt ilgi, ilgi vēl... kā dārgu sēklu iesēt dzīvē un ikdienā, lai saplaukst pavasarīgi Mīlestības ziedi.

 

Jauna biodejas impresija

Biodejas sajūtu pavadīta, vēl iemiegot uz mirkli paturu rokā grāmatu. Re, mana mīļā autore Sāra bon Bronika it kā sūta skaistu rezumējumu uz šodienas impulsiem:
"Tātad labākais, ko varam darīt, nonākot emocionālā, radošā vai garīgā strupceļā, ir viss, ko Daba lūdz sev pašai: piedalīties sava likteņa atjaunošanā."

 

Un es turpinu - lai iemācītos ne zaudēt, it jāiziet Zaudējuma Pieredze, jo citādi to vienkārši nav iespējams iemācīties, ja Tev nav Zaudējuma Pieredzes, Tu nezini, cik alkaini vēlies dzīvot tā, lai tā  vairs, kā nenokārtos eksāmens, nav jāpārliek. Tas nenozīmē, ka esi pasargāts no turpmākās satikšanās ar to, bet, ja esi apguvis, kā iziet to Mīlestībā un visdziļākajā Pieņemšanā, vienlaicīgi Atlaišanā, Tev otrreiz tas vairs nav jāiemācās, jo esi to apguvis. Te nu ir Atbilde - Zaudējums ir brīnišķīga Iespēja iemācīties Re-Startēt savu dzīvi. Mēs, saprotams, varam to neizmantot un savā Izvēlē sabrukt, vainojot Likteni sūro, vēl ilgi pēc sērām iestrēgstot žēlabās , bet... mums ir Iespēja, un mēs varam to izmantot - dzīves caurskatīšanai, vērtību pārvērtēšanai, izlasei, domu sakārtošanai, strukturizēšanai, gružu un putekļu izslaucīšanai, lieko un graujošo laukā izmešanai, radošo un jaunradošo  ielikšanai un sakārtošanai. Riktīgi īsta, vērtīga un svētīga Ģenerāltīrīšana pašam sevī ir Zaudējums – savas dzīves jēgas jēgpilnāks uzdevums.

Būt par Eņģeli otram ir milzīga atbildība un pieņemt savu Eņģeli, kurš zina, kā Tevi vadīt, ir milzīga uzticēšanās.

Vai jau varu, ko dot, otram manu Pieredzi tik svaigi izejot? Cik stipra esmu pati šodien? Kādēļ vēl un vēl man pretī tas nāk? Vai jau protu gan otru, gan sevi es nosargāt?

Sēras ir jāizsēro  - tā visi saka un, vai mēs vispār saprotam, ko tas nozīmē? Ja Tev ir cita Pieredze kā Skārletai O’Hārai, kura apprecējās dēl spīta un bija precēta vien gadu, pat nepaguvusi iemīlēt savu vīru, Tu nevarēsi atraitnes lomu izspēlēt tik viegli, kā izsoļojot kopā un cauri notikumu notikumiem jau gadu gadiem ar bagātu mantojumu – bērniem. Bet arī Tev ir iespēja šo Lielā Režisora Tev uzticēto lomu izspēlēt, cik orģināli vien vēlies, jo Tev netiek doti nosacījumi, kā ir jāspēlē. Tā ir un paliek Tava radošā Izvēles brīvība.

Viss, kas ir par daudz vai par maz, nav Līdzsvars un Harmonija. Un tikai Tu zini, kas Tev ir par daudz un, kā Tev pietrūkst. Neceri, ka to zina Tavi tuvinieki, ja Tu viņus par to neinformē un otrādāk.

Mūzika izpurina Tevi brīvā Brīvībā. man nav variantu - es izpurinos Brīvībā, jo Mūzika ir brīva un dzīva, un izdara Tavā vietā to, ko izdara.

Mūzika uzlūdz Tevi uz deju Prieka dziesmā un man nav variantu, es dejoju vissvētākajā savā Priekā un savu spēju graciozitātē - izdejoju sevi. Tādai mūzikai nav iespējams iedot "kurvīti", viņa to nepieļauj, bet ievilina patiešām svētā dejošanas Priekā. Es varu vien pateicībā noliekt galvu tā priekšā, kurš izgudrojis biodeju, šo brīnišķīgo savas dvēseles apzināšanās un re-startēšanas dziednīcu mijiedarbībā ar citām dvēselēm.

 

 

 

Paskat tik –

Šovakar Jūrā

Mākonis iekritis –

Es varu tajā iekāpt,

Paņemt rokās

Un sačubināt

Gluži kā spilventiņu,

Vilnis to graciozi slidina

Jūras malas slapjajās spoguļsmiltīs

Kā pa balles deju spožo grīdu,

Vēja valšiem sanot.

Mākonīt, smieklīgi, saprotams,

Bet Tu šodien

Esi riktīgi sazemējies,

Manas uzslavas

Spožais īpašniek!

Ja es patiešām Tev pieskartos,

Tu izšķīstu manās plaukstās

Kā Pati Škietamība

Tik reāli nereāla.

Es atstāju Tevi,

Ar Vilni dejojot…

Lai jau, lai…

Tiek Tev Tava Zemes deja,

Lai jau , lai…

Tiek man Laime un Prieks,

Tevi vērojot

Tik tuvu

Uz Zemes,

Mākonīt, Tu, Lidotāj!

Tu iedvesmo mani,

Es Tevi šodien uzputošu 

Savas dzīves saldēdienā!

Elīnai ir taisnība – Atvadas savā ziņā vispār nav iespējamas, mēs neaizejam, mēs aizejot, paņemam otru sev līdzi un paliekam otrā. Mūsu mijiedarbības mirkļi paliek mūsos.

6.04.2017