Šodiena
Mēs bēgam no svētā mirkļa – Šeit
Uz citu svēto mirkli – Sapni,
Uz citu svēto Atmiņu mirkli –
To pārrakstot…
Mēs esam Pārbēdzēji
Paši no sevis,
No Iespējas – radīt,
No svētā mirkļa – Šeit –
Šodienas Sapņa izdzīvojamā
Savā Karalienes (Karaļa)
Vissvētākajā radošumā.
Mēs esam Pārbēdzēji
No Darīšanas uz Sapņošanu,
Uz Iztēlošanos,
Uz Lielo Domu Domāšanu,
Uz Filozofēšanu,
Uz Ne-Darīšanu,
Savā veidā
Uz savu Sapņu Ne-Realizēšanu,
Mēs esam svētie Sapņotāji –
Savu Sapņu sagrāvēji….
Un otrādāk –
Mēs esam Pārbēdzēji
No Sapņa uz Darīšanu –
Beršanu, mazgāšanu,
Kopšanu, aprūpēšanu,
Paēdināšanu, apgādāšanu.
No vienas Darbības nākošajā.
Mēs esam Pārbēdzēji
No Sapņa, kuru nav Laika izsapņot,
No Atmiņām, kuras nav Laika izšķirstīt, caurskatot,
Mēs esam Ne-Domātāji,
Mēs esam Darītāji,
Tikpat svēti neaizskarami,
Jo citas Iespējas nav.
Mēs tāpat esam Pārbēdzēji
Un neesoši klātesošā Laikā,
Jo viss ir jāpadara un jāpārdara,
Par visiem jāpārdzīvo…
Citiem nevar uzticēties –
Visi tādi vārgi un aprūpējami…
Mums nav Laika ne uzklausīt, ne ieklausīties
Ne pašiem sevī, ne otrā, kurš pretī,
Jo Dzīve, Dzīve taču Darāma ir,
Citādi aizskries…
Kuram gan Laiks mākoņos skatīties,
Kāds vēl paliks, manis neizglābts
Un nomirs, kā mēs visi…
Kurai sadaļai Taisnība, mīļie?
Nevienai
Un abām….
Mīlestībā novēlu sev
Un mums visiem
Katram no sava Grāvja izrāpties
Uz Līdzsvara līnijas tikt
Un Prasmi tajā noturēties….
