Laiks
(Impresija pēc Dzejotāja, ai Spogulīt, dzejoļa...)
Jau gadiem!!!
Ak, šausmas!!!
Jau gadiem!!!???
Zemes Pulkstenis tikšķ.......,
Bet mēs ejam gaidīdami,
Ne darīdami.
It kā Mūžiba priekšā vēl būtu...
Un ir jau arī...
Vien šīs Zemes Pulkstenis tikšķ...
Un mūsu Laiks Šeit...
Un mūsu Iespējas šajā Zemes dzīvē...
Un mūsu Iespējas mīlēt šodien un tūlīt...
Zemes Pulkstenis tikšķ...
Bet mums vēl ir Laiks,
Laiks strīdēties, pārmest,
Kritizēt, aprunāt...
Laiks nepiedot, nesaprat, uzkliegt...
Laiks klusēt, bozties un nerunāt...
Laiks nepateikt to, ko domājam
Un nepaust viedokli savu...
Laiks mācīt un lasīt morāli
Kā Tev jādzīvo...
Mums vēl ir tik daudz Laika...
Vien Zemes Pulkstenis tikšķ...
Kāds Debesīs mūsu dzīvju izrādes vēro,
Skumji šūpo galvu un brīnās -
Kā mēs pavadām Laiku
Tik dārgo Šeit uz Zemes šīs?
Un kāpēc, kāpēc mēs izdarām Izvēles tādas, ne citādākas?
Laiks neuzdrošināties...
Laiks vēl un vēlreiz nobīties...
Laiks kautrēties, Laiks neticēt...
Laiks neuzticēties...
Laiks nemīlēt...
Laiks nodomāt, ko padomās
Un neizpaust vērtību sistēmu savu...
Laiks Bailēm un Ciešanām...
Ak, vai manu dieniņ, vai...,
Cik mums daudz Laika tam,
Ko mums nevajaga...
Laiks pateikt rupju vārdu, ne komplimentu,
Laiks raukt pieri, ne pasmaidīt...
Laiks īgņoties, ne atbalstīt...
Laiks dusmoties, ne saprast
Un savas vēlmes mīļi paust...
Aizcirst durvis, ne paskaidrot,
Ne runāt, ne izlīgt...
Mums ir tik daudz Laika,
Lai grautu paši savu Dzīvi...
Lai domātu, ko dara kaimiņi, ko Putins, ne, ko paši...
Pagriezt muguru, ne samīļot un apskaut...
Aiziet, ne satikties...
Nosodīt, ne uzklausīt...
Kāds Debesīs skumji brīnās un nenobrīnās
It kā Viņam būtu Iespēja cita
Vien tā - visu, ko darām un radām
Mums pašiem atpakaļ dot...
Galu galā - mums ir Laiks mirt, ne dzīvot...
Ak vai, manu dieniņ, vai!
Kā no Debesīm Zeme izskatās!
Cik nesaprotamsa šķiet Kādam Tur
Mūsu Izvēles šīs.
2014
Un tik un tā - kā mēs nokļūsim pie Izvēlēm sev vēlamajām, ja nepazīsim tās, kuras mums liekas...? |
| |
