Nez kāpēc lasu Tavu dzejoli „Kad atkusīs sniegs?"
Nez kāpēc rakstu savējo „Paldies Tev, Spogulīt.”
Paldies Tev, Spogulīt,
Cik attēls Tevī īsts un patiess,
Cik daudz tas par mani stāsta:
„Tik ilgi jau eju
Cauri krītošām lapām,
Baltu sniegpārslu deju
Un vasaras svelmi,
Lai satiktu Tevi”
(Dzejotājs)
Jau gadiem!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Ak, šausmas!!!!!!!!!!
Jau gadiem??????????????????????
Vai varu Tev pastāstīt,
Ko Spogulīt’s stāsta man?
Reiz dzīvoja princis un princese.
Un princis domāja:
„Es nespēju iedomāties dzīvi bez Tevis!”
Un princese domāja:
„Es nespēju iedomāties dzīvi bez Tevis!”
Un KĀDS Debesīs klausījās, nopūtās un arī domāja:
"Nu ko?
Ko darīt?
Būs jāiemācās.
Un kā?
Nu kā savādāk? Vien tā.
Izšķirot viņus un ļaujot dzīvot vienam bez otra?
Kā gan savādāk, lai viņi to iemācās?"
Princis aiz bēdām „sasala LEDŪ”’,
Un princese aiz bēdām „sasala LEDŪ”.
Un tā viņi gāja –
Gaidīdami
„Tik ilgi jau eju
Cauri krītošām lapām,
Baltu sniegpārslu deju
Un vasaras svelmi,
Lai satiktu Tevi”
(Dzejotājs)
Gaidīdami, katrs savā Ledus kalnā.
Princis sapņo:
Kāds atnāks un nometīs
No Debesīm MANU PRINCESI ĪSTO.
Man tieši klēpī.
Un viņa – trauslā un maigā
Būs tik STIPRA, tik STIPRA, tik STIPRA
Visu MANU LEDU
Savās karstās asarās izkausēs!
Jā, VIŅA TO SPĒS!
Bet manā pasakā, Dzejotāj,
Princese noklausījās,
Ko domā princis
Un piecirta kājiņu savu:
"Sasper jods –
Nu kā tad tā?
Ne VIŅŠ, ne VIŅŠ BŪS
TAS STIPRAIS, TAS STIPRAIS
TAS CĒLAIS BRUŅINIEKS?
Kurš atnāks un SPĒS
Visus to LEDU
Sacirst gabalu gabalos?
Nu kā tad tā?
Man?
Man to vajadzēs SPĒT?
Sasodīts?!!
Ko darīt?"
Bet Debesīs KĀDS šo izrādi skatās
Un klusi priekšā čukst:
„Ko, mīļā(ais), dari TU?
Lai LEDUS kustu?
Ko darāt jūs,
Lai jūsu atkarība vienam no otra zustu?
Lai saprastu,
Ka Laime ir tepat –
It visā, kas ar jums notiek.
Viss, viss, kas jums ir,
Viss, kas ar jums noticis –
Jūsu pašu RADĪTS!
Un visu, ko vēlaties mainīt,
JĀRADA PAŠIEM JUMS BŪS!
Neviens nenāks
Un Debess mannu
Jums nesūtīs!"
Iet tālāk princis un princese
Gaidīdami.
„Tik ilgi jau eju
Cauri krītošām lapām,
Baltu sniegpārslu deju
Un vasaras svelmi,
Lai satiktu Tevi”
(Dzejotājs)
Un KĀDS turpina čukstēt un domā:
„Esmu gatavs gaidīt tik ilgi,
Līdz viņi mani dzirdēs.
Bet vai dzirdēs?
Un, ja dzirdēs,
Ko atbildēs?”
Paldies Tev, Spogulīt,
Tavs attēls tik patiess un īsts
Un tik daudz man par sevi tas stāsta.
2013
