Pār mani kaut kāds asociāciju lietus lija, domājot par Budas pēkšņi ieraudzīto laimīgo smaidu, Viņa spēju būt šajā apskaidrotajā Mūžīgajā Šeit, par vīrieti manu un sevi, par Princesītes pieteikto tēmu.
Mans lūgums Budam,
Uz mirklīti Rītdienā,
Kura var arī nebūt,
Ieskrienot
Un varbūt tā nemaz nav Rītdiena,
Bet Vakardiena, kas zin?
Es zinu, zinu,
Esmu Šeit,
Tikai uz mazu mazītiņu mirklīti Tur – Nekur.
Tūlīt, tūlīt es atpakaļ būšu.
Mazu, mazītiņu grēcīgu atkāpienu
No manas Realitātes skaistās –
Ilūzijā, kura tā viz un laistās.
Mīļais Buda,
Lūdzu, lūdzu, vēl tikai šo reizīti,
Es jau vēl tikai mācos.
Gan jau,
Gan jau arī man reiz izdosies
Tāpat kā Tev
Būt Mūžīgajā Šeit,
Nekad, nekad vairs neaizskrienot.
Vēl šo reizīti.
Ātri, ātri .
Tūlīt, tūlīt es atpakaļ būšu.,
Kamēr vēl mācos,
Kamēr vēl apskaidrota neesmu.
Jā – es vēlos Tev līdzi iet,
Vien zināt,
Ka tieši mani Tu aicini.
Mani vienīgo –
Tieši to, kuru vajag Tev.
Kā zināt to,
Kā zināt,
Ka tieši mani Tu aicini,
Ka tieši Tev varu līdzi es iet?
Ka būsim viens otram – vienīgie?
Vien zināt –
Tas esi Tu,
Kuram līdz Saulrietam un vēl tālāk
Vēlos es iet.
Zināt, ka kopā esot,
Pazudīs Vakardiena,
Un nebūs Rītdienas Sapņa neviena.
Mēs būsi tikai Mūžīgajā Šeit.
Kā zināt?
Kā mācīties?
No jauna tik uzmanīgi, saudzīgi un klusi....
Kā notiek tas?
Vienam otra Dvēseli tik ļooooti respektējot?
Arī par Virsuzdevumu padomājot.
(No Andžeja tas Virsuzdevums,
Man patika tas ļoti)
Stāsti man, Buda,
Kas jādara man,
Lai izdodas?
Lai izdodas šoreiz?
Nosargāt ne tikai Tevi,
Bet arī pašai Sevi.
Klusi, klusi es atgriežos.
Atkal esmu Šeit,
Savā skaistajā Šodienā,
Kurā Pelēka Migla
Pār Zemi klīst.
Pavisam drīz
Mēs svinēsim mūsu kopīgo dzimšanas dienu.
Lūdzu, lūdzu,
Sadegsim svecītes savās sirsniņās daudz, tik daudz,
Lai tā Gaismiņa Tumsā aust,
Lai mēs visi Šeit laimīgāki kļūstam,
Lai mēs arvien vairāk un vairāk
Spējam saprast viens otru
Abās barikāžu pusēs.
(Man iepatikās šis īsti vīrišķīgais
izteiciens, es nočiepu Andžejam arī šo...)
15.11.2013
Pieņemt un atlaist,
Pieņemt un atlaist,
Ja Gaisma man to liks vēl un vēl.
Tas nozīmē –
Vēl un vēlreiz es neprotu kaut ko.
Vēl un vēlreiz
Man šis eksāmens ir jāpārliek
Līdz sasniegšu līmeni to,
Kurā esmu es garīgā līdzsvarā
Ar Gaismu, sevi un mīļo cilvēku blakus
Man nav izvēles,
Man jāiet tas Ceļš,
Ko radu es pati.
01.2014
Es gan gribētu
Savu Dzīves Pasaku uzrakstīt
Ar laimīgām beigām,
Kamēr man vēl Te jāsoļo
Pa Zemes Ceļu šo.
Es gan mēģināšu,
Jo, ko gan citu, lai es daru?
Lai arī kā man rakstījies līdz šim
Es tālāk varu mēģināt
Daudz, daudz cerīgāk.
Tad jau redzēs
Kā man ies?
Vai izdosies?
To, kas notiek ar mani Šodien,
Esmu es radījusi jau Vakar.
Es savas Dzīves Pasaku rakstu
Un Vakar uzrakstīt
Es lasu Šodien.
Lasu, skatos un vēroju.
To, kas mani neapmierina Šodien
Es mēģinu labot
Un rakstīt kaut kā citādāk.
Kaut kā priekpilnāk.
Lai es pati savas Dzīves izrādē smaidu
Un, lai tas, kurš man pretī,
Smaida man.
Uzrakstu to, kas man sanāk Šodien
Un Rīt jau vērošu
Izrādi nākošo
Un tā no jauna
Ik dienu.
Starp Ilūziju un Realitāti
Reiz jau tik sāpīgi apdedzinājos,
Tik ļoti savās ilūzijās apmaldījos.
Es gribētu šoreiz
Daudz, daudz vērīgāk Realitātē,
Kuru bez šaubām esmu radījusi es pati,
Nu raudzīties
Un saprast kā viss ir
Ne savās ilūzijās pastaigāties.
Kas esi Tu?
Kas mana ilūzija maldīga?
To tiešām vēl nezinu.
Jo, redzi –Tu esi tik cieši pie Zemes,
Bet es vēl tik tālu –
Uz Mēness.
Un es tikai tā lēnām
Varu nokļūt
Te atpakaļ.
Kaut man izdotos,
Jo tā es vēlētos
Vēl īstajā Realitātē
Soļot pa Zemes skaisto Ceļu šo.
Lūk, tā ir ilūzija –
Priekšstati mūsu,
Kuri jāšķīdina ik brīdi
Un jāvēro,
Kas slēpjas aiz vārda katra,
Kas tajā vārdā īsti mīt?
Un, ko katrs vārds mums saka?
Un, kāpēc tieši man to šobrīd kāds saka?
Kāpēc tieši man to šobrīd vajag?
Kā es pati esmu radījusi to,
Ko otrs man tieši šobrīd spoguļo?
Ilūzijas ir visapkārt
Un, kamēr mēs neradām
Kluso Saprašanās Telpu,
Kurā izšķīst vērtējums un gaidas,
Paliek vien redzīgs klusums,
Kurā dzirdi, ko vēsta otrs man
Un otrs dzird
Vēstījumu manējo,
Vai arī nedzird,
Ja paliek vērtējumā
Un priekšstatos savos.
Atkarības
Mums katram savas atkarības
Dzeja dotajā brīdī
Ir cigarete mana,
Jo meitene nevar
Bez sarunām dzīvot.
Tā viņas Dzīves Telpa.
Un es jau zinu,
Smēķēju brīžiem par daudz.
Un es jau zinu
Ka arī ar dzeju
Varu es izjaukt
Līdzsvaru savu.
Mēs visi tiešām esam atkarīgi
No kā nu kurš
Un mācāmies ar savām atkarībām sadzīvot,
Tas atbrīvot
Un līdzsvarot.
Es domāju,
Patiesībā nekur mēs neaizejam prom
No tā, kur reiz jau bijām.
Viss ir tik smalki savienots
Šai dīvainajā Dzīves mistērijā.
Es un Tu
Vai maz zinām, kas tas ir?
Vai Tevī nedzīvo arī puisis mans?
Un manī Tava meitene?
Mēs nezinām, kas notiek
Ar un starp mums
Un kādas Spēles caur Tevi un mani
Kāds Debesīs spēlē virs mums.
(rakstu Viņam, bet tikpat labi sev)
Tu nenokļūsi citā vietā
Vien tajā pašā, kur beidzās viss
Un būs Tev šai Dzīves skolā jāsaprot un jāiemācās,
Kas viņai blakus Tev pietrūcis?
Tu vari eksāmenu šo
Pārlikt arī nākošajā Dzīvē,
Bet nenokārtot to
Tev neizdosies,
Jo Gaisma to nepieļauj.
Tu varēsi sēdēt vienā klasē
Kaut gadus trīs vai simts,
Cik vēlēsies,
Bet tik un tā
Tev reiz nāksies celties
Un nākošajā līmenī doties.
Par sevi, par Sniegpulkstenīti un sniegpulksteņiem
Tikai tad, kad nevērtēju, bet novērtēju,
Tikai tad, kad atmetu visa gaidas,
Kādam otram būs būt,
Rodas klusā un mirdzošā
Saprašanās Telpa,
Kurā visas problēmas zūd,
Kurā dzirdi Dvēseli otru,
Kura tik brīnumaini
Stāsta par Tevi pašu.
Un tikai šajā Telpā
Mēs saprasties varam,
Kur vērtējuma nav un nav gaidu.
Ir tikai Pieņemšana, Izpratne un Novērtējums.
Es klusi klausos Tavu stāstu,
Jo nezinu jau, cauri kam Tu esi gājis?
Kā un caur ko šai Pasaulē nācis?
Kādu Pieredzi esi izdomājis
Te apgūt, piedzīvot un izmainīt sevī,
Lai tā mierīgi un klusi
(bet citam varbūt strauji un ātri)
Pretī Gaismai augtu.
Augtu un plauktu
Tāpat kā es,
Kā visi mēs.
Katram mums cauri saviem Sniegiem ir jāizbrien
Kā sniegpulksteņiem
Līdz Saules Gaismai jātiek.
Un mēs noteikti tiksim,
Ja vien dzirdēsim, sajutīsim un ticēsim,
Ka virs Sniega Saule ir!
Tik neatlaidīgi, mīļi un klusi
Tā mūs gaida, aicina un sauc.
Audz, mīļā, audz.
Drīz siltumā būsi
Vēl audz.
Drīz manu spožo silto Gaismu
Tu arī ieraudzīsi.
Es Tevi saucu, saukšu
Un gaidu, gaidīšu
Mūžīgi.
Audz.
Audz pretī Gaismai.
Pretī Izpratnei par Pasauli, sevi
Un cilvēkiem tajā,
Kurā ikviena Dvēsele
Īsts brīnums ir.
11.01.2014
Nezināmais
Kas šausmīgāks vēl var būt?
Tam(ai), kurš(a) siltumnīcā audzis(gusi)?
Viss tik briesmīgs un melns viņam(ai) šķiet.
Nu cieši, cieši ir jātur actiņas ciet!
Stingri un ilgi,
Bet tas šausmīgais Nezināmais
Nekļūst ne drusciņas mazāks.
Taisni otrādāk –
Jo stiprāk tās acis ir ciet –
Jo lielāks un melnāks tas aug!!!!
Tā ir!
Bet tad – tā mazliet
Es paveru acs plakstiņu
Mazā mazītiņā spraudziņā:
Kāds brīnums – ir kluss
Un neviens man nemetās virsū ar nazi un piščiku.
Es veru acis vēl platāk
Un dzirdu,
Kāds stāsta man savu Pasaku.
Jau sāku klausīties
Brīnumu pilnām acīm,
Kaut vēl tik maz dzirdu viņu,
Vairāk redzu kā šajā pasakā
Spoguļojos es pati.
Tik labprāt es vēl būtu
Tā sēdējusi un klausījusies to tālāk,
Bet gluži kā Skalbes pasakā
Arī es vēl kaut ko nemācēju –
Puisis pārtrauca stāstīt Pasaku
Un aizgāja ķert Vēju.
Es pat nepaguvu viņam pastāstīt,
Ka es ticu,
Var Pasakas
Arī ar laimīgām beigām uzrakstīt.
Un, ja viņš ticēs,
Arī viņš to spēs
Savu Dzīves Pasaku
Pārrakstīt un sacerēt
Tā, kā vēlēsies viņš pats
Un ar to,
Ar kuru vēlēsies šajā pasakā būt.
Paldies par iedvesmu,
Ko guvu,
Man tik daudz domu izrakstījās
Te – Aizkadrā
Par sevi un par Tevi –
Tu mana jaunā ilūzija.
Un, ja izlemsi nerunāties vairs
Tā arī paliksi – ilūzija.
Ja satiksimies vēl
Kādās sarunās
Es spēšu vēl kādu kripatiņu
Tās ilūzijas palobīt nost.
Tik labprāt es to šobrīd daru
Realitātei arvien vairāk pieskaros,
Pat, ja sāpīgi jūtīgi būtu
Šie pieskārieni.
Mēģinu savas ilūzijas
Ar Realitāti
Nu salīdzsvarot.
Man patīk šī Nodarbe jaunā
Pavisam viss citādāk ir –
Ja kāds runājas pretī,
Ne es pati savās domās.
Tad savādāka kļūst
Dienasgrāmata mana
Tur monologu vietā
Sāk dialogi dzimt
Tas daudz saistošāk ir man
Vien visu, visu spēt
Savā Dzīvē
Skaistā līdzsvarā noturēt.
Paldies par redzējumu,
Ko guvu klausoties Tevī
Mazliet norūdīties man ļāvi.
Mazliet žēl,
Ka izlēmi – skriet un ķert Vēju,
Bet paldies arī par to,
Jo iespējams tieši to
Arī šobrīd man vajag –
Vēl tik ļoti ir viss
Sevī man jāsalīdzsvaro.
