Tikai Kāds Augšā zina
Kāpēc notiek tā kā notiek,
Kāpēc izdarām Izvēles tādas,
Ne citādākas.
Tikai Kāds Augšā to zina,
Tikai Kāds Augšā redz Visu Stāstu,
Mēs tikai daļiņu mazu.
Es nezinu kāpēc
Es rīkojos tieši tā un ne citādāk?
Man tik daudz Atbilžu nav.
Es uzticos.
Kāds Tur zina..
Kāpēc es rīkojos tā?
Un kāpēc to , kas notiek ar mani,
Man vajag?
Kāpēc to vajag otram,
Kurš tieši Šobrīd man pretī?
Es uzticos.
Kāds zina.
Savukārt es zinu un ticu
Kāds mani pie rokas
Visu manu Dzīvi
Pretī Mīlestībai ved,
Jo cita Ceļa Pasaulē nav.
Es uzticos.
Viņš zina.
Es vien eju
Caur Pieredzi arī šo,
Caur kuru Kāds Augšā
Mani Te uz Zemes vada.
Viņš pazīst Visu un visus.
Viņš zina un mīl Dvēseli manu
Un Tavu,
Un katru.
Viņš zina kāpēc mums vajag to,
Kas mums ir.
Es uzticos
Un Mīlestībā mācos pieņemt
It visu, caur ko man jāiziet.
Mācos saprast, redzēt un sajust
Kā es pati esmu Radītāja
Visam, kas manā Dzīvē notiek.
Kā radīt Gaismu, ne Tumsu.
Saprašanos, ne Plaisu.
Kā apgūt lielo Pieņemšanas mākslu.
Kā atteikties no Kaina pozīcijas sevī,
Kurš taču daudz labāk
Par Kādu Tur Augšā zina,
Kas viņam šai Dzīvē pienākas.
Un brīžos šajos
Es mēģinu atcerēties –
Es zinu tikai Stāsta daļu,
Kāds Augšā – Visu Stāstu.
Es uzticos.
Es mācos.
Un lūdzu,
Lai palīdz man
Te ar Gaismu un caur Gaismu
Pa šo Zemes Ceļu iet..
Kaut mēs tā spētu kā Bendžamins
(Filmā „Par Bendžminu Batonu”)
Visu kā visdārgāko Dāvanu pieņemt,
Kas mūsu dzīvē notiek –
Tādā Mierā un Mīlestībā,
Neko nepieprasot,
Bet izbaudot visu,
Ko šīs Dzīves iespējas dod.
