Sieviete no Mēness
jeb
Dāvanu karte
jeb
Izaugsmes treniņš
jeb
pirmoreiz…. Kur… Kur? Trenažieru zālē
jeb
Trenažieru zāles neformālais instruktors
jeb
Glābēji un glābjamie.
Iz Dzīves, ne sacerēts.
Dāvanu karte.!? Vai Vadība uzskata, ka man ir nepieciešama Trenažieru zāle un tāda Dāvanu karte ir Dāvana jebkuram? Hmm…, bet termiņš tuvojas Izskaņai un es zinu, to neizmantojot, sajutīšos Nepateicīga Izšķērdētāja un kāda cita Rūpju Nenovērtētāja. Viennozīmīgi tā nebūs nekāda man Labvēlīgā Sajūta. Nav ko atlikt uz Pavisam Pēdējo Brīdi, šorīt ir jāsaņemas un tas jāizdara, kaut mana Sirds uz to Trenažieru zāli īsti nevelk, skaidri zinu, cik bezsakarīgi jūtos jaunās un neierastās vietās un situācijās. Saprotams, visu Izaugsmes treneru Loģika ir neapstrīdama – tieši tas ir jātrenē. Cerēt, ka, ieejot trenažieru zālē, uzreiz aptveršu kā uz kura “verķa” ir pat jāapsēžas, es vairs nebiju TIK naiva un sevi nepazīstoša. Savukārt, joprojām neiedomājos, ka Naivums ir un paliek tieši man bezgalīgi piemītošā kvalitāte vai Ne kvalitāte, kā nu kuram tas šķiet, ja šķistu. Un papētīt, kas tie par “verķiem” pie mātes Google-s ar neiedomājos. Esmu kāda esmu – pati no savas Planētas, jums to nesaprast, bet mēģiniet šoreiz, pirmoreiz arī jūs… Jo ik kuros gados vēl viss kaut kas ir pirmoreiz… tā arī man. Kā vispār cilvēki var aizdomāties, ka kustēties sporta zālē var būt kaifīgāk kā Dabā? Bet aizdomājas un sporto, un atzīst! Un kāpēc es aizdomājos, ka tas nav kaifīgi, pat nepamēģinot? Saprotams, tērēt savus personīgos līdzekļus tam, kas Tevi neuzrunā, būtu gana muļķīgi, bet te nu, lūk, Dāvanu karte!
Mana iekšējā čīkstēšana, ka svešā vietā un neierastā situācijā drošāk un patīkamāk ar kādu kopā ar vairs nav noorganizējama, vismaz ne tik “prasmīgai” organizatorei kāda esmu es. Nekas cits neatliek kā vien glābt pašai sevi.
Labi, ceļos un dodos bez Iespringuma un tomēr ar to, jo bez tā doties uz Svešu un Jaunu vietu, un situāciju vienai vēl joprojām nav mans Līmenis.
Kārtējais Izaugsmes treniņš. ir sācies un visam ir jānotiek tieši tā kā mana iekšējā nedrošība to nospoguļo.
Iemetu visu nepieciešamo, uzskatot esošo par labu esam atbilstošajai situācijai, un riteņoju uz Jūrmalas SPA. Bik nosalstu ceļā, nekas, tūlīt sasildīšos.
Saņemu aprocīti, dvieli un oficiālās ātri nobērtās Norādes par virzienu uz ģērbtuvēm, trenažieru zāli un Garo Skapi kurp doties un ievietoties. Dodos Norāžu virzienā, atduroties pagrabstāvā pret 2-ām durvīm uz saunu, 2-ām personālam un seifa kastītēm. A, kur ģērbtuves? Nu var tak viens cilvēks apjukt, saprotams, viens vienīgs no savas īpašās Planētas, kurā it visas durvis ir savējās, labi zināmas pat Tumsā un atvērtas, bez jebkādām Norādēm. Muļķīgi virinu seifa durtiņas, skaidri saprotot, ka tās nav Garais Skapis un uzraksti uz 2-ām durvīm “ tikai personālam” ar ir saprotami, un sauna man būs Pēc Trenažieru zāles, ne tagad. Hmm…? Neredzot citu Iespēju, pēkšņa Impulsa vadīta, paveru saunas durvis, uh…hū…,jā – tur ir arī ģērbtuves! Ak, es nesapraša, manī skan mammas balss. Tas šajā Dzīvē nebeidzas un nebeigsies, kamēr Tu pati neuztrenēsies šos bezsakarīgos teikumus pārrakstīt sev vēlamā valodā.
Apzinātības trenerim Jurģim pilnīga Taisnība, neba nu mamma manā galvā tik daudz to iesēja, cik es pati ļāvu tam augt un zelt, laicīgi un maigi neatlaidīgi neizplēšot šo Nezāli laukā, pat vēl Šodien, tak Laiks sākt ravēt savu Domu dārzu!
Bet nu man ir Garais Skapis! Lai arī šodien ir 13. datums, ne apzināti to izvēlējos, ne apzināti tam ticu, man “ acīs iekrīt” tieši tas. Drošības nolūkos tomēr izvēlos blakus esošo – 12.-to, pat neaizdomājoties, kā 13- tais Jau ir izvēlēts, jo tak ciet, kurš gan aizvērtās durvīs iet? Atrodos gluži kā uz savas Planētas, bez apmeklētājiem vēl šajā rīta cēlienā. Patrenējos ar durvju aizdari, viss ok un tiešām sanāk!
Lūk, esmu jau Trenažieru zālē.
Ak,…., viens vīrietis sviedros vingro, kaut kur tālāk redzu sievieti un 1000-ts nepazīstami un briesmīgi “verķi” !!!???!!!
Jēziņ, ko nu? Tagad tā bezpalīdzīgi staigāt ap viņiem? Nav jau mākslas galerija, kuru drīkst tikai aplūkot, vajag tak pielietot.
“Mieru, tikai mieru!” manī atkal skan šoreiz Karlsona, kurš dzīvo uz Jumta tāpat kā dažu brīdi es, nomierinošā balss. Vienmēr var palūgt palīdzību, ja vien ir ķam palūgt. Droši dodos pie sievietes, tak saprotamāka rase, kaut nešķiet, ka viņa ir mazāk aizņemta kā vīrietis, vēl vadi ausīs – atkal Cita Planēta. Bet es esmu glābjama, kaut ar citplanētieti, sāku arī uzreiz apjukumā svešvalodā, kura varētu te būt Iezemiešu valoda, tūlīt atjēdzos, tas nav gana jēdzīgi un cenšos noskaidrot, kādā valodā man runāt, lai esmu uztverama? Sieviete tomēr mani piespēlē vienīgajam iespējamam vēl citplanētietim, kurš noteikti būšot zinošāks par viņu. Citplanētietis ir gana atsaucīgs un pat īsti neizskatās pēc Citplanētieša. Labprāt pārtrauc savu darbošanos, noskaidro man vēlamo valodu, tik tiešām manējā un nu jau man ir drošāk, omulīgāk un mājīgāk. Tieku iztaujāta, kas tieši mani te interesē? Saprotams, es neatbildu, ka šī nav mana Interešu sfēra, ja reiz Te tomēr esmu? Cik elementāri loģiski – kāpēc es Te esmu? Esmu, un viss, visa mana Loģika.
Mans uzstādījums ir tikai iepazīties, kas ir Trenažieru zāle, vismaz šodien – pirmoreiz…
Esmu dabūjusi laipnāko un atsaucīgāko gidu un, patiesi, varu sākt pamēģināt dīvaino citplanētiešu dīvainos “verķus”. Cik labi, ka man ir gids. Viņš arī laipni norāda, ka tik bezpalīdzīgai sajusties man nebija nekāda iemesla, jo pie teju katra “ verķa” ir instrukcija un manā valodā, ja vien vispār instrukcijas var nosaukt par manu valodu. Esmu no Planētas, kurā ir Saziņa un Laipna, Klusa un Mierīgi Pacietīga Paskaidrošana, bez instrukcijām un, vēlams, bez izbrīna, kā Tu vari to nesaprast , jo, raugi, mēs varam, ko varam. Priecājos, ka gidam tas ir ļoti pat saprotams. Tiešām izrādās, ka daži “ verķi” iztaisno manu ne pārāk pašapzinīgo muguru, to izstaipa u.tt….- iepazīstos. Laipnais jaunais cilvēks ik pa brīdim ir atsaucīgs man palīdzēt un nodemonstrēt kā un kas uz kura darāms.
Manam gidam ir prestiži būt labā formā. Ok, citplanētieti, cik citādi loģiski! Man – labi justies.
Te ir arī Laikrādis un saprotu, ka mans Apjukums pirmoreiz… Trenažieru zālē drīkst sākt finišēt, nu varu pamazām noskaņoties baudīt Dāvanu kartes otro daļu - Peldi un Pirti, kas, saprotams, nav pirmoreiz un tādēļ nav ne tuvu tik apjucīgi, ne ar dziļi jāievelk elpa kā pirms Izaugsmes treniņa.
Arī Gids un teju mans Šodienas Personīgais Instruktors laipni aicina viņu vēl izmantot, brīdinot, par drīzu prom došanos. To arī daru, sirsnīgi pateicos, uzdāvinot pretī pilnīgi un absolūti godīgi nopelnītus komplimentus par Atsaukšanos un sava Laika veltīšanu man. Pievienojos arī es Laipnajam Instruktoram, lai kopīgi dotos uz ģērbtuvi.
Ak! Vai!
Jēziņ!
Tās ir vīriešu ģērbtuves!!!
Es, patiesi, vairs neesmu viena, kura ir izbrīnīta un pārsteigta par savu Izvēli! Mani ķer “īsta Blondīnes Sajūta” un manas smieklu šaltis šķiet trāpa ari blakus esoš0. Dzirdu Pārsteigumu, ka esmu blakus Laipnā Gida 13.-tajam skapītim.
Hmm…, vai neesmu es vienīgā, kura redz zīmīgas sakritības pat ja nekādu zīmīgu sakritību nav? Galu galā nāku no Planētas, kura visa ir vienās zīmēs un reizēm visas ir tik nozīmīgi zīmīgas, ka nekādi virzieni vairs nav nozīmīgi, bet tad tas jau ir Karuselis, es ceru jūs saprotat, pat ja neko saprast nespējat, es ar to neprasu un mīlu jūs tik un tā, tāpat kā sevi, lai allaž un visur, un vienmēr viss ir Līdzsvarā. Punkts un basta. Esmu runājusi, tas nozīmē – rakstījusi un allaž jau atkal par daudz, es pilnīgi saprotu kā ir, ja Tu “ieķer”, vairs nevari atturēties. Rakstīšana ir narkotika un tā ,toč,. var Tevi pazudināt, ja Tev nav stingrs raksturs, bet man ir. Jūs taču redzat – punkts.
Rakstīšanas Sajūta ir tāds Iemīlēšanās Salūts, kad nobāl viss pārējais un Laiks izdzirksteļo kā šampanietis glāzē.
Mīļie, manā Loģikā Punkts ir turpinājumos………………. Tāda ir mana Planēta.
Saprotams, es nez kāpēc ātrāk vēlos tikt laukā no “tik ērtās komiskās situācijas”, taču līdzsvarotais un mierīgais Gids, bik iekustējies man līdzi manās emocijās, saprotams, viņam nesaprast, kā man nesaprast piktogrammas ar biksītēm ar un bez krūšturiem … it kā tā nebūtu saprotamākā valoda Pasaulē, pie kuras pati Sen Senos Laikos esmu strādājusi, lai tā būtu cilvēkiem saprotamākā valoda Pasaulē, kā izrādās, tikai ne man pašai, kur Sveši Jaunā vietā biju TIK atvieglota atrast Ģērbtuvi Vispār, kur nu vēl aizdomāties to iedalīt dzimumos, kam sarežģīt Dzīvi, patiesi; laipni piebremzē mani toleranti uzgaidīt, lai es neiztraucētu kādu Citplanētiešu Plikni, it kā man tobrīd jau nebūtu vienalga, ka tik tikt laukā no “TIK ērtās situācijas”, pilnīgi aizmirstot, ka man blakus ir gana sakarīgs Glābējs, kuram varētu arī uzticēt Lietu Atrisināt, tak nu jau kādu Laiku esmu pieradusi, ka Vienīgais īstais Glābējs sev esi Tu pati. Tieku daudz paredzoši brīdināta, ka aprocīti-atslēdziņu ,iespējams, nāksies pārreģistrēt pie Administratora. Joprojām sajūtu Citplanētieša Atbalstu manis Glābšanā, uzgaidot, vai atslēdziņa darbosies arī man paredzētajā ģērbtuvē. Viss kārtībā Šoreiz, specifiskais Gadījums nu var tikt publiskots no manas pašas Brīvas Gribas un manā specifiskā Versijā, ne caur SPA Administratoru, kaut gandrīz ticu, ka mans Glābējs būtu gatavs mani “Pieturēt” ir šādā situācijā, arvien skaidrāk apjaušot, cik glābjama esmu, kas ir patīkami un nesakarīgi vienlaicīgi.
Cauri pati saviem joprojām vibrējošiem smiekliem dzirdu svētīgi pavadošu : “Āmen!”
Vēlreiz nododot pateicības vārdus, es skaidri sapratu, ka izskatos pēc Būtnes, kura ir pirmoreiz ne tikai Trenažieru zālē, bet arī uz Zemes. Pilnīgi vietā man dot Svētību un tālāk uzticēt mani Augstākajiem Spēkiem, jo nupat sāk izskatīties, ka esmu no Glābšanas teju jau atkarīga un viņš sāk apšaubīt savas spējas, vai tiks galā Vienpersoniski un Visu Laiku, cik tas būtu nepieciešams, ja Nepieciešams tas kļūtu bezgalīgi, tas var nogurdināt ne tikai Glābēju, bet arī Glābjamo. Pietiek tik uzprasīties uz Palīdzību, lai vairs netiktu vaļā ne pati, ne otrs.
Šo Stāstu es veltu tik Laipnajam Citplanētietim pateicībā.
Man bija šodien brīnišķīga Iespēja likt justies kādam noderīgam un vajadzīgam. Nu es līdzsvarā zinu, tas ir daudz! Man bija Iespēja šodien no jauna atpazīt sevī Sievišķību, lai arī komunikācijā ar tik jaunu cilvēku un arī tas ir daudz!
Turpinājuma nebūs…. Romāna vēl šoreiz arī ne, ceru uz Kādreiz, kādu laimīgo dien… atbilstošākos gadu svaru kausos… Augstākie Spēki saliks kopā tos, kam kopā jāpaliek…
Tas ir pirmoreiz…
Trenažieru zāle….
Manī nebija Gaidu un Vēlmju, kā visam būt, bet bija dzirkstoši, krāsaini un jautri man pašai.
Šis ir tīrs Pateicības Stāsts.
Mani gadi man to ļauj.
Es turpināju baudīt neierasto šodienas Dāvanu kartes izmantošanu ar daudzām pirtīm, kāds pārsteigums, es negaidīju TIK daudz, un baseiniem – vēsākiem un siltākiem. Iespējams, ka Dāvanu kartes Dāvinātājs pat neiedomājās, ka izmantošu arī Trenažieru zāli, to biju iedomājusies es pati. Hmm… Tā ir ar domātājiem, ļoti daudz un virs un viss-pusēji viņi domā un iedomājas, ko arī citi iedomājas gan paši savā interpretācijā.
Ieskrējusies Jauninājumos un pati savā Drosmē piedzīvot vēl Nepiedzīvoto, iemetos gan ledainajā ūdenī pēc arom-pirts, gan finālā nobaudīju dīvaino mākslīgā Pērkona kontrast-lietus dušu! Tas bija kas interesants, lai gan nekas nepārspēs Dabu!
Jūs, saprotams, noticēsiet, ka mans Naivums allaž turpinās un būs bezgalīgs, es allaž būšu pati no savas Planētas, jo Laipnā Gida ieteiktajā džakuzi burbuļvannā burbuļi tur ieslēdzās vien ienākot citiem citplanētiešiem.
Ha-ha…
Man Prieks par mums visiem – katram no savas Planētas!
Ir vērtīgi būt Glābjamai!
Ir vērtīgi būt Izglābtai!
Tas ir arī patīkami!
Un, es ticu, tikpat vērtīgi ir glābt un izglābt!
Un, es ticu, arī tas ir patīkami!
Āmen.
Līdzsvars.
Un arī tas paies…
Ilgtermiņā apniks….
Vēl lielākā ilgtermiņā sāks kaitināt….
Ja mēs neparūpēsimies par Jaunradi…
Vienmēr visu var sākt no jauna un citādāk…
Svaigi…
Patiesi…
Ielīst otra ādā un izkāpt no savējās….
Pārkāpt savas Planētas robežas…
Aizceļot uz citām Planētām….
Atcerēties atceļot atpakaļ…
Atgriezties….
Vēl un vēl savas vērtību sistēmas ietvaros piedzīvot pirmoreiz…
Vēlreiz… un vēl….
13.07.2019
Lielupe
