Tā Klusuma maigā Telpa
Ir manas Dzīvības dzīvā elpa.
Ļaujiet
Man savā Klusuma Telpā
Sava Zaļā Meža zaļajā elpā
Te zirnekļu tīklos
Šūpoties
Ar bizbizmārīti uz mana degungala.
Visus, visus mākoņērmus,
Sēžot kokā,
Man vajag saskaitīt.
Man vajag redzēt,
Kā tie jūk un izkūst
Debess ceļu līkumos.
Man vajag redzēt,
Kā tie tur no jauna
Atkal veidojas un dzimst…
Man vajag maigo
Miglas Stāstu
Un Lietus burbuļdeju,
Man upē peldoties…
Es nevaru tik daudz un bieži
Būt pie jums
Mums katram sava
Klusā Mīlestības Patvēruma sala
Un, ja tā mana
Nav(a) tāda,
Kur būvē, stutē, ceļ
Un atkal ārda,
Kur pucē, spodrina
Un visiem rāda,
Kur rēķina un visu izskaitļo,
Nu, lūdzu, atstājiet man to
Un nepārmetiet vairs neko…
Vien ļaujiet man jums pastāstīt
Par brīnum feju,
Kura manā Mežā mīt.
Un, lūdzu, tagad paklusējiet,
Ka paēduši jūs no mana Stāsta nebūsiet
Un mājās arī tikmēr
It Nekas vēl netiks padarīts…
Vai tiešām nedzirdat –
Tur Viņa iet.
Tā staigā garos puķu lindraciņos
Un pīlādžogu kreļļu virtenēs.
Un matu bize viņai garum, gara
Līdz pašiem papēžiem…
Caur laikiem mūžĪgiem un senseniem...
Vai ziniet, ko tā manīm stāsta?
Es esot viņas meita!
Šī Saules pielietā
Zaļā Svētnīca
Esot mana mājvieta
No čiekurēniem zem manām kājām
Caur priežu galiem
Līdz pašiem mākoņspārniem Debesīs
Ir mana valstība!
Miera feja ņem mani pie rokas
Un cauri šai savai un manai
Valstībai ved
Rāda un stāsta,
Es eju vien līdz
Ar ik lapiņu saveicinādamās…
Nu re,
Es atnesu arī jums
Mazliet Klusumu plaukstās…
Jā, jūs nebūsiet paēduši
Ja vien jums negaršo pīlādžogas
Jā, jūs nebūsiet māju uzcēluši un sakopuši
Jūs, iespējams, būsiet velti iztērējusi Laiku,
Manī klausoties,
Bet tik un tā
Manī paliks sajūta,
Ka jūs tikai vēl
Nepaspējāt sajust un sadzirdēt
Kā es jums atnesu
Klusumu savās plaukstās.
Es palikšu savā Valstībā
Ticībā, ka jūs to dzirdēsiet Rīt.
Vienkārši Ļaujiet,
Es dodu jums Telpu, kurā būt.
Būt sev.
Ļaujiet
Un tūlīt neteiciet,
Ka tas nav daudz.
Tas ir tas,
Ko es varu jums dot,
Vairāk man nav.
Pārējais jums jāpiemet pašiem
Vai jāpasmeļas no citiem.
Es atnesu jums Klusumu
Savās plaukstās
Vai Tu to dzirdi?
Es tikai nezinu
Vai man izdevās?
Vai pa ceļam
Kāds to jau neizgrūstīja laukā?
Vai tas neizlaistījās?
Bet es patiešām
Būtu vēlējusies jums to atnest
Klusumu no savas Zaļās Valstības
Klusumu,
Kas klusi skan
Klusumu, kurā ir dzīvība,
Bet klusa, mīļie.
Tikai, lūdzu, nekliedziet,
Ka tas ir maz,
Ka tas nav daudz.
Vispirms, lūdzu, noprovējiet…
Mums katram savs
Laika pulkstenis ir…
Mums katram sava
Mīlestības Patvēruma sala.
