Ievads.
Un iedomājies, kādā Realitātes mirklī es to rakstu!? Es sēžu teju Rītdienas Sapnī Šodien. Reāli sēžu savas Mājas ( hmm…. savas?....) zālājā, aizgrābtībā un sajūsmībā veros Upē Rīta Saules silto staru apskauta. Taču, kāds paradokss - Rītdienas Sapnim, kurā tik reāli īsti esmu Šobrīd, iztrūkst tik būtiskas detaļas – Pieeja un Ieeja Upē. Pašas būtiskākās detaļas, kāpēc tas vispār ir mans Sapnis! Upe, kurai Tu vari būt un justies tik personiski un netraucēti piederoša un vienlaicīgi zināt, katram ir sava netraucētā personiskā Krasta un Upes daļa. Upe, kas savieno, vieno un satiekas ar citām vienotībām. Skat, no kā jāsāk, ne no Zemes, bet no Upes!
Iztrūkstot tik būtiskai detaļai, vai Sapnis vairs ir Sapnis, pat, ja ir Sapnis?
Un vēl – tā Sajūtiņa – “nokāp no mākoņiem, pār-sajūsmīgā meitenīt”! Arī īstenots Sapnis kļūst Ikdiena, tieši tāpēc, teju visu ko tajā vēlies ielikt, Tu vari ielikt jau šodien. Tu Rītdienas Sapnī būsi Tu no Šodienas, tāpēc pārmainīt nevar Rītdienu, bet Šodienu un sevi, saprotams..
Hmm…
Sapņotājas Sapņu līču loči!
Bet…
Tā Upes plašuma, Klusuma, Dabas un
Saules Sajūtiņa…. – mmm….
Rakstīšanas Sajūtiņa… - mmm….atkal jau… tik sen nebijusi…mmm
Miera sajūtiņa… - mmm…
Plūsmas un Bez Steigas Sajūtiņa…- mmm….
Dīkdienības un Drošības Sajūtiņa…. – mmm….
Dievišķuma Sajūtiņa… - mmm….
Aizsargātības un Patvēruma sajūtiņa….
Vienotības Sajūtiņa…
Dvēseles sadzirdēšanas Sajūtiņa….
Es nezinu, cik tās īstas un reālas, cik viņām vispār var un drīkst uzticēties, bet tieši Šodien viņas te visas vienuviet tik bagātīgi vienā mazā īsti ikdienišķā Realitātes mirklī…
Vakar, tik tiešām Vakardienā meitene jautāja Gaismas Princesītei kā tikt galā ar Prātu un Panikas lēkmēm?
Atbilde bija – tagad dzīvo saudzīgāk un samierinies jeb pieņem, ka “izstaipīta gumija” vairs neatjauno sākotnējo formu. Dzīvo saudzīgāk un rēķinies ar to.
Es vēlos Tev – mana mīļā un TIK jūtīgi pār-jūtīgā ( ievēro, es saku pār-jūtīgā, un to ir svarīgi apzināties, ka Līdzsvarā nav par daudz un nav par maz, tad zini, šobrīd - tobrīd ir - bija par daudz pār jūtīguma) Vakardiena, iedot vairāk Ticību, jo, raugi, es to tiešām varu. Tā ir manas Vakardienas Pieredze. Dzirdi!!!???? Cik Tev cerīgi tas skan! Vakardienas!!! Tā man vairs nav Šodiena! Jā, varbūt ir taisnība Gaismas Princesītei, ir jāiet saudzīgāk Šodien, laikus pamanot šķēršļus, un iemanoties tos apiet. Jā, varbūt.
Bet Panikas lēkmes ir attālinājušās un vairs tā īsti nevar man piekļūt, jo ir tas teiciens, Tu esi jau Nāvei acīs skatījusies un to pieņēmusi kā Mīlestības sastāvdaļu.
Nav jau tā, ka kāds man ir Panikas Lēkmes diagnosticējis, bet, atceroties Vakardienu, es nez kāpēc, skaidri zinu un sajūtu, kas tās ir.
Es esmu tikusi galā ar savu Prātu. Es esmu tam ierādījusi viņa vietu. Es neesmu viņu noniecinājusī vai izraidījusi, bet pateicībā apliecinājusi, ka viņš ir manas Dvēseles kalps, jā, varbūt vissuperīgākais, bet kalps Karalienei – manai un arī Tavai Dvēselei.
Par to te ielikšu atsauci uz grāmatu, kura mani iedvesmoja Toreiz – Vakardienā.
Neapmaksāta reklāmas pauze:
Agnese Bērziņa. Enriko Plivčs
“Cilvēks uz gaismas viļņa”
Lai arī es sev Šodien neieteiktu aizrauties ar grāmatām par “Augstām” lietām, kamēr nav nostiprināts Sazemējums, par kura eksistenci man Tobrīd nebija ne jausmas.
Ja vēlies, ko vairāk uzzināt par Sazemējumu, tad atkal –
Neapmaksāta reklāmas pauze:
Inese Prisjolkova
“Ieelpo laimi un mīlestību 2”
Tieši Sazemējuma Trūkums mani “aizplivināja” un Debesīm nācās mani sazemēt gana skarbi, lai atgrieztu esošajā Realitātē. Tā Reālā Sazemējumā mani Tobrīd “iemeta” pati Dzīve. Tā kā es varēju to lasīt. Bet Tu lūdzu visu sev atlasi no mana Stāsta Caur Savu sev derīgo “filtru”. To vari sajust vien TU, ne es. Es sev šodien teiktu – lasi, bet uzmanīgi, pieturot Realitāti.
Es padalīšos ar saviem pašiem pirmajiem solīšiem mazajiem, bet neatlaidīgajiem, jo manī dzīvoja nepārvarama vēlme tikt no Tās Situācijas laukā un es ticu arī Tevī. Lai Tu tiec līdz Šodienai manai, jo, raugi, tāda Iespēja tiešām pastāv. Var jau būt tā “gumija paliks izstaipījusies”, bet panikas lēkmēs Tev nav jādzīvo un tajās jāpaliek.
Tas noteikti nebūs ātri un prasīs laiku, bet sāc kaut milimetru pa milimetram, nepadodies tām, neļauj tām sevi vadīt, vadi tās Tu. Nostiprini sevī šo atziņu.
Man arī uzrakstīja diagnozi, ne Tavējo, manējo, nav svarīgi.
- Pirmais solītis - Dumpiniece.
Ļoti neapzināti, es vēl neko nebiju sevī izpētījusi, ka manī dzīvo arhetips – Dumpiniece, blakus citiem arhetipiem, saprotams, viņa nemaz tik ļoti nebija izpaudusies līdz šim un vairāk dzīvoja manī , citiem nesaredzama. Tagad jau es ļauju viņai iznākt arī uz āru un kļūt redzamai, ja nepieciešams. Varbūt Tevī ne un Tev būs cits Ceļš, un cita arhetipa cienīgi soļi, vien vēlos, lai Tu sev notici un mans Stāsts Tevi iedvesmo uz Ticību sev, ne man, saprotams.
Dumpiniece noraida to, ko pasludina citi – “ārsti nezina neko”, jeb “nezina visu” jeb “zina tikai loģisko, ne ēterisko pusi”. Pilnīgi noteikti viņi neko nezina un visticamāk arī negrib zināt par mani un manu Dzīvi un Cēloņiem, kā es sevi te esmu “davedusi” šajā stadijā, kurā nu šobrīd -vakar esmu -biju. Šī “atslēdziņa” ir manās, ne viņu rokās, pat ja šobrīd -tobrīd ne velna neko ar to es nevaru -nevarēju “atslēgt”.
Tātad secinājums – es NETICU diagnozei. Tā nav patiesība, absolūtā patiesība pieder Dievam, ne man, ne ārstam, ne kādam citam. Absolūtā Patiesība veidojas no ļoti daudzām patiesībām, tai skaitā arī no manējās. Man neviens nevar piespiest ticēt tam, kam es neticu, pat ja šobrīd pati par to šaubos.
Ievēro, tas nav gluži Noliegums vai Nepieņemšana – bet Uzticēšanās Neziņai. Kaut kur manī dzīvo Ticība savai Ticībai, lai arī to var reizēm nosaukt par “aklu”, un, saprotams, reizēm tā arī ir. Taču… IR svarīgi tūlīt nenoticēt tam , ko noteikti nevēlies savā dzīvē esam….Es klusi ticu, ka mūsu Ticības Maģija kaut kā šajā Visumā darbojās, jo īpaši, ja tā tiešām ir kaislīga vēlme. Tā man reiz jau bija izdevies no Neticama klusa Sapņa, kaut šķita, ka visa Pasaule stāv PRET, ļaut piedzimt savai meitai.
- Otrais solītis – Prāta pārslēgšanas treniņi.
Ja pie Cēloņa vēl netiec, šo izlaid, bet turpini meklēt. Es arī atradu savējo. Savējo, protams, vari atrast vien Tu, ne kāds cits.
Tad otrajā solītī ir jātiek pie Realitātes.
Es nekur netiku ar metodi – skaitīšana un lietu saukšana vārdos – galds ir galds, siena ir siena, no ūdens krāna tek ūdens…. Man šķita, šī nu, toč, ir jau skaidra prātā sajukšanas pazīme!
Vēlāk lasīju ieteikumus – atrodi telpā 3 dzeltenas lietas, 5 – sarkanas, 4 – zaļas utt.
Saklausi piecas dažādas skaņas
Ieraugi 5 lietas tuvu, 5 lietas tālu… Šķiet šis jau labāk….
Tver Domu – tā ir Prāta Pārslēgšana prom no Tavas Trauksmes karuseļa, kurā mums ir izdevies savu Prātu iegriezt, bet mēs vairs to neprotam apstādināt, karuselis griežas, mūs nokausēdams. Tāpēc ir tik svarīgi sāk kaut uz dažām minūtēm pārslēgt, dodot tam Atelpu. Tieši šī Prasme ir Dziedināšanās Sākums…. Tavam Prātam vajag Atelpu un daudz no tā Stāvokļa, kurā esam to “davedušas”. Smadzenēm pietrūkst Atpūtas, kurā tās var restartēties, mēs tās esam iegriezuši savā Trauksmē tik jaudīgi, vairumā gadījumu ar gana nopietniem miega traucējumiem arī. Kur lai tās restartējas, kā Tu domā? Tava Trauksme, Apmātā Doma, lai kas tas nebūtu Tev, ir jāapstādina kaut uz sekundi, tad vēl un vēl , tikai tā…. un jāturpina līdz tā spēj pieslēgties kaut kam sakarīgākam par Tavu Trauksmi vai Apmāto Domu, kas patiesībā nav patiesība, bet ir tikai Tava Šī brīža patiesība.
Tieši to jau dara zāles, tikai….tas ir Zāļu Ceļš ar visām no tā izrietošajām sekām… kādas nu kuram…. Tikai ārstiem šo seku nav, jo paši jau viņi tās tomēr, eksperimentējot uz sevi, nelieto…
Nē, es neesmu principā pret medicīnu, pat, ja nu jau druskucīt tomēr esmu. Saprotams, ne mana augstākā izglītība, lai izsvērtu, kad jālieto un tā kritiskā brīdī tiešām IR pirmā nepieciešamība, tikai…
Manā Stāstā var jau būt, ka biju lietojusi tās gana ilgi, apmēram 3 gadus, un bija tas brīdis, kad varēju jau sākt bez tām iztikt… var jau būt… Nejauša sakritība un Likteņa Laime….
Bet…lēnu garu uz savu atbildību sākot mazināt devas ar savu pirmo ļoti apzināto Mērķi savā dzīvē – atmest tās gada laikā, es, cīnoties ar panikas lēkmēm, ka daru to uz savu galvu, es medicīniski neizglītotā, vien alkaini vēloties stāvēt pati uz savām kājām, ne visu atlikušo mūžu būt atkarīgai no zālēm un nesaprast kādas blaknes tās rada, ne arī aptvert kā varu tās nopelnīt pati saviem spēkiem, es atguvu emocijas!!! Jā, saprotams, tās varēja mani atkal apdraudēt ( tak laikam no tā baidās medicīna)…, bet nu es skaidri zināju, ar tām man būs jātrenējas tikt galā pašai, lai neaiziet līdz pār- jūtīgumam, bet noturas vien jūtīgumā… Bet vienlaicīgi – kāda tā bija arī Laime – es atkal spēju just un pasaule ieguva sen zaudētās krāsas, viss vairs nebija nozombēts un pelēks, bez garšas un smaržas…( neuztver burtiski). Var jau būt, ka es biju izgājusi savu Bezizejas Bezdibeni un dabiski modos, lai turpinātu Dzīvi… Var jau būt savu svētīgo darbu bija izdarījis arī Laiks. Var jau būt… es neko neapgalvoju un nepretendēju uz Absolūtās Patiesības statusu, vien dalos savā Stāstā… Ņem vien to, kas noder… Neko nekopē, sevī dziļi ieklausies….
Man negaidīti lieliski derēja Dziesma! Man, kura ir izraidīta no visiem pasaules koriem, saprotams, es neesmu uzdrošinājusies tajos vispār kaut ko meklēt, saņemot bērnu dārzā diagnozi – muzikālās dzirdes trūkums! B/d, kad vēl īsti nevienu dziesmu nebiju dzirdējusi, jo manās mājās neviens nedziedāja!
Man tagad palīdzēja Dziesma. Es sāku ar pirmo, kas ienāca prātā un tā bija “Stāvēju dziedāju augstajā kalnā…” Wou!!!! Ar mani notika Brīnums! Es teju pārdzimu tajā mirklī! Es neapsolu, ka derēs Tev, mans Stāsts ir tikai Iedvesma Tavējam. Tu atradīsi savu dziesmu vai savu metodi, bet Tu atradīsi. Lūdzu tici, mīļā pārjūtīgā un zāļu nozombētā Vakardiena, es Tevi vēl tik labi atceros, vēl tagad asaras izsprāgst, cik ļoti es Tevi mīlu par to, kam esi izgājusi cauri. Lūdzu, lūdzu tici, jo es esmu Šodienā un Tu arī būsi! Kurā ir jūtīgums gana vēl liels un vēl un vēl veldzējos dabā, vēl un vēl man dabas miera, varenības un visa vienotības nav gana, bet baiļu un panikas lēkmju vairs nava, vienkārši nava. Tās ir izkusušas manā Ticībā un Spēka Pieredzē – vadīt Prātu. Saprotams, es nevaru apgalvot, ka kāds Notikums nevar “izsist mani no līdzsvara”, ar to jārēķinās, bet tieši tādēļ turpinu audzēt Miera un Harmonijas Telpu un Elpu sevī un ap sevi.
Tātad – mana Dziesma . Tajā ir Maģija! Šo dziesmu, ja to izdzied apzināti, ieklausoties vārdos to un melodijas radītās sajūtās, nemaz nevar izdziedāt neiztaisnojot mugurkaulu! Un, to darot, Tevī burtiski ieplūst tobrīd tik vēl neesošā un iztrūkstošā Pašapziņa.
Wou – wou!
Es dziedāju no visas sirds ar visām emocijām, ko spēju izjust tieši tik greizi, cik pratu, tieši tik skaļi (kā gribējās dziedāt riktīgi skaļi šo dziesmu) , cik konkrētā situācija ļāva. Vienā mirklī es sapratu, ar dziesmu es esmu “apstādinājusi savu skrejošo Trauksmaino Prātu”! Uz šo dziesmas mirkli tas bija kluss!!! Viņš netika pie vārda ar savu nodriblēto skaņuplati! Pie vārda un ēterā bija mana šķībā meldiņā, ja to dzirdētu kāds cits, bet izcili izdziedāta, ja to klausos vien es, dziesma! Man iepatikās, es to rāvu vēl un vēlreiz…
Es meklēju arī citas mīļas un aizmirstas dziesmas, vien raudzījos, lai vārdi ir tādi, kas ceļ…. Es meklēju vārdus, pierakstīju un mācījos no jauna.
Tā bija mana pirmā uzvara pār Prātu, kurš bija tik ieradis vadīt mani. Nu pirmoreiz to apzināti vadīju es! Un tā nebija 1 sek. , tas bija jau ilgāk! Groži bija manās rokās un Apjausma, ka tikai jāturpina, es iemācīšos to vadīt…
Pluss, es noķēru 2 –us vienā! Sākās mani mana Prāta apzinātie pārslēgšanas treniņi un es biju noķērusi arī Prieku, kuru uzskatu par katras slimības izcilāko ienaidnieku! Mana sajūta saka, ka slimība no Prieka vienkārši bēg!
Vēlāk tiku pie viena brīnišķīga lekciju kursa šo prāta treniņu sakarā.
Te no jauna neapmaksāta reklāmas pauze. Diez, kad un kurš man samaksās?
A.J Stabingis.
“Prāta pārvaldīšanas tehnikas”
Pieejamas LU lekciju kursos “Open minded “
Šo var klausīties droši vispūkainākie, visēteriskākie cilvēki arī. Ļoti sazemējoši – bez nekādas ezotērikas, enerģijām, mistiski ēteriskām lietām, zinātniski, loģiski un gana racionāli. Vienkārši elpas treniņi, ka teju šķiet, tas nemaz nevar darboties, bet tieši tā - vien turpināt laipnā neatlaidībā un iedod savam Prātam jaunus ieradumus.. Ļoti iesaku. Un lektors burtiski izstaro Mieru, vienkāršību un mīlestību.
Ha, Iepatikās man iepauzēt ar reklāmām, pat, ja neviens neko nemaksā. To pašu elpas vingrinājumu vēl sievišķīgi izsmacinātākā apzinātības treniņā vada
Indra Dūšele:
Aplikācija ” Miervidi”
- Trešais solītis – Cēlonis
Mīļā, ir vērts to atrast, jo Cēlonis izravē Trauksmi tās Saknē! Nezinu gan, vai Tev būs manējais, bet es ierosmei padalīšos.
Sākumā es pārāk “krampjaini” gribēju to atrast. Par varītēm, par katru cenu man vajadzēja Atbildi! Kāpēc es esmu tur, kur esmu?
Atbilde nenāca vēl ilgi… Mans Prāts turpināja skriet kā pele ritenī bez apjēgas, ka ritenis griežas ātrāk, jo ātrāk Tu skrien…
Un tad…
es atlaidu. Nav, ta nav. Nevajag ar. Būs vēlāk, ja būs vai nebūs nekad. Būšu Debesīs – Dievs atbildēs! Ja jāgaida tik ilgi vai tik ātri, ne man lemt, gaidu…
Nebija viegli, Prāts gribēja griezties tālāk – Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?
Tāpēc, es sāku pati ar sevi mēdīties.
Tāpēc, ka tāpēc beidzas ar c!
Un tad es uzdevu jautājumu – ko man šī situācija dod? Kā māca gudrajie…
Hmmm…
Es varu atteikties no Atbildības uzņemšanās par savu Dzīvi. Bik nepieskaitāma, varu nestrādāt, būt valsts aprūpē iespējami smagākā gadījumā, atņems bērnus, par tiem ar parūpēsies valsts utt., ja jau reiz esmu tik nobijusies, kā tikšu ar visu galā, kad par ģimenes stūrmani un kapteini vienlaicīgi Dzīve nu iecēlusi mani.
Sasodīts, kāpēc es neticu, ka varu šo situāciju atrisināt?
Es taču biju pārbijusies, ka stūre, ko stūrēja mans nu jau mirušais vīrs, uzņemoties absolūtu Atbildību par savu, manu un bērnu dzīvēm visādā materiālā veidā, manās rokās, kuras nekad neko tā īsti nav stūrējušas, nemaz neturēsies. Kā gan lai turētos, ja man nav ne jausmas kā tāds “ģimenes kuģis” ir jāvada? Es vienkārši līdz šim dzīvē biju vadāma, allaž pakļaujoties stiprākajam, ne mirkli neiedomājoties, ka pati arī kaut ko varu vadīt. Vismaz ne kaut ko tik nozīmīgu, kā ģimenes finansiālā situācija. Un ne nieka man nelīdzēja atziņa, ka tūkstošiem sieviešu ar to tiek galā.
Plūsmas meitene, kā būs, tā būs labi, pat, ja nekas nebūs labi. Te nu es esmu…
Ja es vēlos, lai ir labi, man pašai ir jāvada, jārada sava Dzīve, vismaz jāmēģina, ar tām kārtīm, kuras man iedalītas, ne ar tām, ko spēju (ai, kā spēju) izsapņot! Ar realitātes kārtīm, mīļā, pat ja Tev nekādas sakarīgās nav iedalītas vai jau ir izspēlētas, citu Tev šobrīd nav. Tev IR jāiemīl savas kārtis!
Tas galīgi nebija ne viegli, ne ātri, tas bija mazo milimetru process. Mazo solīšu process. Projekts “Step by Step”. Dakterīte man teica: “Brūces dzīst lēnām”. Rēķinies! Un vēl viņa man pateica ļoti svētīgus vārdus visā “Nekādā Gadījumā zāļu Neatcelšanas Procesā” : “Nekas nebūs sliktāk, tikai citādāk…” Kā es turējos pie šiem…. Es no viņas ņēmu to, kas man derēja un lēnu un mierīgi nemierīgu garu mana Dumpniece uz savu trakās Dumpinieces galvu atteicās no zālēm, ļoti lēnītēm, ļoti pamazītēm, ļoti tik uz savu galvu, uz savu atbildību…
Par zālēm es neuzņemos ne uz kādu pierunāšanu, zinu, cik pragmatiski uz to skatās ārsti un ne tikai ārsti. Ļoti iespējams, ka nevajag iet uz šo manu Risku. Varbūt tās atkritīs pašas, kad būsi lēnu garu uztrenējusi savu Prātu vadīties Tavā pavadā.
Un, mīļā, tik tiešām neko nedari uz manu, bet pati uz savu galvu. Filtrē visu no mana Stāsta, kas Tev šobrīd der, kas ne. Es neesmu Tu, Tu neesi es. Es nezinu, ko vari Tu, Tu nezini, vai vari, ko es. Filtrē. Vien, lūdzu tici… Tici sev… bezgalīgi tici, kā Dievs Tev tic…
Un vēl man ļoti noderēja Gaismas Princesītes Pavasara studēšana.
Inese Prisjolkova
Pavasara studija
Atkal jau reklāmas pauze:
“Tava Dvēsele vēlas šo Pieredzi iziet. Dvēseles ir ļoti ziņkārīgas, tās grib iepazīt tieši šo Pieredzi.”
Kas zina, ko viņa ir “sadarījusies” Iepriekšējās Dzīvēs. Iespējams tieši ar šo uzdevumu viņa netika galā. Nu man no jauna šī Iespēja ir. Mīli sevi un izmanto.
Pa radio skanēja dziesma “Love in pain”. Es šo tekstu, nebūdama izcila angļu valodas pratēja, iztulkoju - iemīlējusies sāpēs. Tā bija zīme man – kas es esmu bez savām ciešanām? Es tak jau esmu radījusi savu Ciešanu Identitāti? Nav viegli būt Baltai Lapai, ja šo visu, kas Tevi sāpinājis nodzēš, kas paliek? Vai esi gatava Radīšanai no nekā vai tieši šobrīd esošā? Atceries par šodienas kārtīm, citu Tev šobrīd nav.
Šad un tad iedomājos, ja man nebūtu atmiņu par šiem sev tik Pār-jūtīgajiem Notikumiem manā dzīvē, vai es būtu laimīgāka? Zini, Atbildes īsti nav. Notikumi mūs veido. Atceros Māla Pikas Stāstu par Tējas krūzi, kuru veido Meistars uz savas podnieka ripas, mīcot un staipot, mīcot un staipot, krāsojot ar smirdīgām krāsām un pat dedzinot šaušalīgā karstumā, lai izveidotu no vienkāršas māla pikas, ko iecerējis. Burvīga līdzība, kā Dievs veido mūsu dzīves, lai sanāktu no mums tas, ko Viņš iecerējis. Allaž apraudos, šo atceroties.
Ja Tev noder, ņem manu trakās meitenes trako Vakardienas Stāstu savas Rītdienas Iedvesmai.
Silti, silti apskauju un cieši, tik cieši samīļoju Tevi, mana mīļā, tik viegli ievainojamā, tik Izaugsmes pilnā un varonīgā (visiem to nesaprast) Vakardiena!
7.06.2021
Šodienā, kad manas kājas ir Rītdienas Sapņa savas personīgās zemes zālājā un es nu atcerēšos par būtisko – Pieeja pie Upes un tīra Upes gultne. Tā man tiešām ir jau Šodien!
P.S
Tie ķirši ir no manas Rītdienas Upes un Zemes, un ķiršu Stāsta.
Tā tam būs būt, jo Šodien vēl tie ir neēdami zaļi, bet, cik labi, ka ieraudzīju, jo Rītdienas Stāstā blakus upeņu un jāņogu krūmam, avenēm, zemeņu un zaļumu dobei par ķiršu koku nebiju aizdomājusies. Kā gan bez tā? Reizēm mēs pamanāmies nepamanīt un dzīvot bez paša būtiskākā savās dzīvēs.
P.S.
Kā man patīk tie simboliņi, ja to pietrūkst, es allaž varu sacerēt…
Sacerēt…. Hmmm…jā, sacerēt – Spējas un Posts vienlaicīgi! Izdomāt to kā nav un sākt dzīvot tajā, līdz…, tikai līdz zināmai robežai, kura ir tik ļoti trausli nemanāma, ka vienā jūtīgi pār-jūtīgā mirklī Tev pastāv Iespēja vairs neatgriezties no tā. Ir viegli “aizbraukt Sapnī” mums sapņaini pūkaini ēteriskajām, nesazemētajām. Sapnis nav īsts.
Sargā savu Realitāti skarbi mīļo.
Tā īstāka un patiesāka par jebkuru visskaistāko Sapni ir, jo IR!
Tev pietiek vien atcerēties to vien, ka Tu vadi savu Prātu un Tavs Prāts vēl neesi visa Tu. Tu esi vairāk un daudzāk, Prāts Tev kalpo…
Nenoniecini, pateicies, bet Visumā ir sava Hierarhija.
Un Prāts nav Karaliene.
Karaliene ir Tava Dvēsele.
Prāts kalpo Karalienei.
Jūs domājat,
Viegli ir būt
Savu Domu un Prāta Pavēlniecei?
It īpaši ,
Ja vēl nekad tāda īsti neesi bijusi
Vai apjautusi esam?
Ha...
Trenējos...
Un Tā Netverami varenā sajūta –
Es – un Karaliene?
Es – un tiešām Karaliene?
Savai Dzīvei?
A, kā gan savādāk?!!!
Karaliene! Arī Karalienes var un drīkst “ izgāzties”,
Jo īpaši tās, kurām nav ne jausmas,
Ka viņas ir Karalienes!
Bet ir vērts apjaust
Un sākt radīt savu karaļvalsti unikālo,
Kurā visi laimīgi ir.
Un , ja nu arī ne visiem laimi iespējams nodrošināt,
Tad rūpēties,
Lai pati un viss ap Tevi
Pretī Gaismai aug…
06.2021
