Pieturēt Ziemu aiz astes ciet,
Neļaut tai vēl projām iet.
Kas to būtu domājis,
Ka ar gadiem tas
Sēpošanas Prieka dopomīns
Tiik pārpilnīgs !
Kas to būtu domājis,
Ka citur nemaz tik viegli
To neatrast.
Tiik kaifīgi...
Ķermenis un Dvēsele
Savu Pateicības Prieka dziesmu dzied...
Un klusi lūdzas :
"Pabaro vēl un vēl... mazliet...!"
Un tik un tā es saprotu,
Tūlīt ir Marts
Un Ziema projām iet...
Kas to būtu domājis,
Pat, ja cerējis,
Ka Ziema reiz atkal būs
Tiik silti ziedoša un mirdzoša
Savā baltā Sniega Priekā
Kas to būtu domājis,
Ka es vēl to tik ļoti
Reiz gribēšu turēt arī ciet
Un neļaut tai vēl projām iet...
Kas to būtu domājis,
Ka reiz tiešām , tik tiešām
Viss norims un pāries,
Jā, Laiks ir dziedinošs...
Sniegs atkal zied un dzied...
Tā pārpilnīgā
Slēpošanas dopamīna deva
Jā, - atkarība...
Un to saprast var vien tie -
Ar Sniegu slimajie...
2026
Laiks ir ritējis
