Ikviena dvēsele ir puķe, kas izaug no kapu smiltīm.
Debesis ir puķu pušķis.
Dievs vienmēr ieelpos no nāves izaugušas rozes smaržu.
Lūgšana noplūc šo rozi Dievam.
Lūgšana ir debesu puķu pušķa veidotāja.”
Kur Tu esi, Dvēselīte?
Ko Tu dari Debess mājokļos?
Vai Tu raudi miglas rasu?
Vai Tu smaidi saules zaķēnos?
Kur Tu esi, Dvēselīte?
Kā Tev klājas Debess mājokļos?
02.2008
Lido, lido, Dvēselīte,
Nu Tu brīva,
Nu Tu dzīva...
Nav vairs Sāpju
Nav vairs Važu
Nu Tev spārni
Nu Tev skatiens izgaismots.
Nu Tu redzi, ko neredzam mēs
Nu Tu lidot vari
Nu Tu brīvs...
Viss vienots. Manas Sāpes Tevī.
Tavas manī. Sāpes blakus...
Viss vienots.
Edītei.
Veltījums Vitiņai.
Kur Tu esi, Dvēselīte?
Ko Tu dari Debess mājokļos?
Vai Tu raudi Miglas rasu?
Vai Tu smaidi Saules zaķēnos?
Reizēm raudu Miglas rasu
Reizēm smaidu saules zaķēnos.
Es te tālāk notis jaucu,
Dalu maziem putnēniem.
Vai Tu dzirdi manas dziesmas?
Tās pār Tevi vītero!
Tās pār Tevi Miglas rasā
Maigu lietu izbungo...
Manas dziesmas saules staros
Silti, silti Tevi samīļo.
Atnāks Ziema – sniegpārsliņās
Tavu vaigu noglāstīs.
04.2008
Strauja, strauja Tava gaita
Caur tiem vārtiem Tai saulē
Te vēl silta mīļā elpa
Te vien Tukšums netverams...
Kur Tu esi, Dvēselīte,
Kādus ceļus mēro nu?
Kur Tu esi?
Nāc un stāsti, kā Tev klājas?
Kā tu tālāk dzīvo Debess mājokļos?
Kur Tu esi, kur Tu esi, Dvēselīte?
Tepat esi, kaut kur esi – netverama.
Nāc un stāsti klusi, kā tas bija?
Kā tas bija – vietā tai,
Kur Saules mijas?
Vietā tai, kur Ilūziju priekškars krīt?
Kas ir tālāk, mīļais, stāsti.
Kādi neredzami spēki mūsos mīt?
Nu tu redzi, nu Tu jūti
Nu tu zini, kā viss ir.
Nāc un stāsti, vai tas tiesa
Vai tā cita dzīve ir?
Nāc un stāsti, ko tur dari?
Kā Tu tagad redzi Saules abas?
Vai tur viegli, vai tur gaiši?
Vai patiesi Rūpju tur vairs nav(a)?
Vai Tu brīvs un lidot vari?
Vai nu zini, kas Tu esi?
Kas Tu biji un, kas būsi?
Atnāc, lūdzu, klusi
Padalies ar „Otru pusi”
04.2008
Eņģeļi lido Tevi pavadot...., Eņģeļi lido Mani sargājot..., Brīdī šajā starp mums - Tik smeldzīgi pār-jūtīgajā... Eju caur Pasauli Sirreāli... It kā es būtu Izkāpusi no sevis... It kā tā sieviete, Kura turpina iet pa Zemi Vairs neesmu es... Redzu sevi no augšas It kā Tavām acīm... Eņģeļi lido Starp mums...
Pa radio skan dažas melodijas, kuras ļoti uzrunā mani un vārdos ieklausīties liek....
Kā no Mūžības
„Kur mana pārāk tālu aizsapņotā Tu
Kur Tava balss, kad vārdi nāk un nevar būt
Kāds ir Tavs vārds
Tu mana pamestā
Kā lāse avotā
Es Tevī plūstu tā
Kā karstā vasarā
Kā sapnī atvērtā
Šai krastā gaidītā
Par vēlu satiktā
Tu mana savādā”
„Otra Puse” ar dziesmu „Savādā”
Pirmo reizi dzirdu tādu grupu ar nosaukumu „Otra puse”
CREDO SEV:
ŠODIENA BŪS LABA UN BRĪNIŠĶĪGA DIENA!
ES ATRISINĀŠU VISAS LIETAS,
KURAS VARU ATRISINĀT ŠODIEN,
UN, KURAS NEVARU,
ES ATSTĀŠU RĪTDIENAI –
LABAI UN BRĪNIŠĶĪGAI DIENAI!
ES MĪLĒŠU SEVI ARVIEN VAIRĀK,
ES MĪLĒŠU SAVUS BĒRNUS ARVIEN VAIRĀK,
ES MĪLĒŠU ŠO DZĪVI UN PASAULI
UN CILVĒKUS TAJĀ
ARVIEN VAIRĀK.
CREDO:
ES NE MIRKLI NEVĒLOS AIZMIRST,
CIK BRĪNIŠĶĪGA IR ŠĪ DIENA,
NESKATOTOTIES NE UZ KO, KO ŠĪ DIENA MAN NES UN, KAS TAJĀ NOTIEK!
CREDO:
TIEŠI PRIEKU, TIEŠI SMAIDU, KO DĀVĀSI OTRAM, TIEŠI LAIKU, KURĀ
UZKLAUSĪSI SAVU BĒRNU – BEZ IEROBEŽOJUMIEM , TU PAŅEMSI LĪDZI
MŪŽĪBĀ KĀ SKAISTĀKO VELTI, KAS TEV PIEDERĒJUSI ŠAJĀ DZĪVĒ,
NE RAIZES,
NE SATRAUKUMU,
NE SPRIEDZI,
NE LAIKA TRŪKUMU,
ATCERIES – LAIKS IR BEZGALĪGS,
LAIKA JĒDZIENS VISPĀR NEEKSISTĒ,
NE NEIECIETĪBU,
NE VISU TO CILVĒCISKI NECILVĒCISKO DRAZU!
CREDO:
NEAIZMIRSTI UN ATCERIES
KATRU DIENU PIEPILDĪT,
IZBAUDĪT, IZDZĪVOT. CIK VIEN PILNESTĪGI VARI, LAI KĀDA TĀ ARĪ BŪTU!
IZMANTO KATRU IESPĒJU, SATIKTO CILVĒKU, LAI ŠO DIENU
PATI PIESILDĪTU, PADARĪTU GAIŠĀKU,
INTERESANTĀKU,
JAUTRĀKU,
MĪLESTĪBAS PILNĀKU.
NESTEIDZIES, TU NOSAKI LAIKA RITUMU, NEVIENS CITS.
ĻAUJIES JOKIEM, SKUMSTI, JA VAJAG, VĒRO, IESAISTIES, PIEDALIES!
MĪLI, VISS PĀRĒJAIS TAPS PIEMESTS!
CREDO:
KAD TEV VIRSŪ VEĻĀS SKUMJAS UN KĻŪST SEVIS ŽĒL,
TAD PIRMAIS, KO DARI: SKAITI PATEICĪBAS LŪGŠANU CIK TIK GARU SPĒJ,PAR TO,
KAS TEV IR DOTS ŠAJĀ BRĪDĪ.
UN DOMĀ, VAI TAS, KAS TEV PIETRŪKST, IR TAS, KO TU VĒLIES, JO TU JAU NEZINI
KĀ BŪS, KĀ TU JUTĪSIES TAD,
KAD TEV BŪS TAS,
KAS TEV ŠĶIETAMI TRŪKST ŠOBRĪD.
JO IKKATRS MIRKLIS IR DIMANTA PĒRLĪTE,
KURU TU VIENKĀRŠI SAVĀ PRĀTA APROBEŽOTĪBĀ NESPĒJ SASKATĪT.
UN TĀPĒC:
MĪĻAIS DIEVS, PALDIES PAR ŠO MIRKLI, LAI KĀDS TAS BŪTU.
