Būs dienas skaidras un dzidras
Kā rasas lāses
Un skaistās virtenēs savēršu tās
Likšu ap kaklu un rotāšos
Un laimīga nēsāšu tās....
Iešu viegli un gaiši pār Zemi šo smaidoša
Caur Sāpēm kā Puķe caur Sniegu izspraukšos es
Un smaidīšu Saulei un atļaušos starot
Ar siltu Prieku savus bērnus barot.
Starp pienenēm un Skumjām
Es eju šopavasar lēnām
Pasaule mirdz steidzīgā skaistumā....
Plaukst diena pēc dienas kā ziedi
Tu esi tālumā – mēs esam brīvi....
Vien saknes sasaistītas un sapinušās
Nepārcirst, neatšķetināt...
Paši brīvi, saknes kopā
Kā tālāk būs?...
Ziedēs diena pēc dienas...
Un novītīs....
Un sniegi snigs....
Un atkal ziedēs...
Tu esi tālumā
Un Tavas asaras pār mani līst...
Šopavasar...
Te nu tu esi, Dvēsele maigā,
Starp Sāpēm un Prieku,
Starp jokiem un smiekliem, kurus vēlies aicināt Dzīvē savā
Un Sāpēm šīm, kuras vēl gruzd un uzliesmo reizēm tik spēji...
Te nu Tu esi, Dvēsele maigā un trauslā,
Starp Pavasari plaukstošo un maigi zaļo
Un Sniegu, kas Tevī vēl klusi un sāpīgi snieg...
Un baidies Tu, Dvēsele maigā,
Gan no Prieka, gan no Sāpēm, un neziņā soļo tik bikli.
Un pietrūkst Tev „pleca”, kas mierināt spēja
Un no Brīvības lielās ir mazliet bail.
Es ēdu kartupeļus kopā ar asarām
Un domāju – no kā gan es gatavoju savu asaru mērci?
Vai tās ir zaudējuma Sāpes cēlas?
Vai Neziņa un kas, kas...?
Jau jaunas Bailes?
Kā tikt galā ar Dzīvi šo – tik ma-te-ri-ālo......?
Vai Baiļu vieta nestāv tukša?
Vai Zaudējuma vietā nāk citas?
Vai tās, tās pašas vecās, nebūt ne cēlās....?
Vien nepazinu tās....
Balta Saule Debesīs…
Jūra…
Balta Migla visu skauj…
Gaisa mitrums šorīt liels…
Arī acīs…
Dzeltenie gliemezīši
Sarāpušies vecajās liepās…
Piekļāvušies…
Putni daži…
Un putni baros…
Viss iznirst no Baltās Nebūtības
Un pazūd tajā…
Skaistums tik bezgalīgs un gaistošs…
Saule jau lec…
Ir atkal jauna diena…
Pasaules Skaistums
Mirklīgs un mūžīgs…
Pēc tam atkal esi citā mirklī
Kur?
Kur es esmu?
Cik daudz krāsu Pasaulei…
Tu ņem vien to, kas tuvāk,
Un nelaid vaļā.
Kāpēc?
Apdziedi Pelēkā Zīmuļa skaistumu
Katras lietas Skaistums ir bezgalīgs…
Ņem, ko vēlies?!?
Kas to zin?!?
Kā lai min?!?
Kāpēc Tu izvēlies Pelēko Zīmuli/!?
Kurš to zin?!?
Kur Gaišais Prieks,
Ko pārliet saldēdienam?
Vai saldais garšos maz
Bez Gaišā Prieka saldās mērces?
Ak, naudas nav , tā jātaupa,
Lai pietiek tikai kartupeļiem ar asarām?
Ar Saldo vien Tu nepaēdīsi un bērnus nepabarosi....
Ak, kā būt, kā būt?....
Kā naudu taisīt?...
Jeb varbūt materializēt ēdienu?...
05.2008
Te Tu esi, Dvēselīte,
Starp Nomoda sapni lēnu
Un drudžainu Darbošanos...
Starp Jokiem un Smiekliem,
Ko segt pāri Sāpēm vēl skaudrām un esošām....
Tu vēlies vien iet un sapņot....
Bet atkal jau skrien un ripo...
Un pinies kā pinekļos starp Garu un Matēriju...
Uz priekšu Tu netiec...
Bet, kur gan ir jātiek...?
Dzīvo pinekļos, kurus met Tev Dzīve
Un ļaujies, ļaujies būt starp tiem...
Pavasara maigie pieskārieni
Pavasara Eņģelim
Ziedu pilni garie mati
Katrā ziedā Saules elpa
Gaišā priekā saplaukst Zemes telpa
Brīnumskaista, Eņģel, Tava Gaisma
Cauri priežu zariem līst...
Līst pār mani
Līst pār Tevi
Vai Tu jūti to?
Saulesgaisma....
Ēnu spēles...
Maigā mirdzumā pār Zemi virpuļo...
„Lai sirdīs varu es atstāt sidraba pēdas”
Vai atceries šo seno dzejas rindu?
Vai tieši tā nav būtība Tava...?
Jā – iet tieši tā...
Cik grūti gan tā
Cik bieži neizdodas...
Cik bieži aizmirstās dienu steigā...
Bet, cik skaisti atkal no jauna – tieši tā...
Mēģināt iet caur dzīvi šo brīnumaino...
Tieši tā – maigi un klusi....
Atstājot sidraba pēdas
Kā mirdzošas zvaigznes
Vēl un vēl, vēl un vēl...
Savu mīļo un ļaužu sirdis piebārstīt ar zvaigznēm mirdzošām
Vēl un vēl, vēl un vēl – bez gala...
Mīļā, kur kavējies Tu?
Vai tad no zila gaisa
Kāds naudu taisa?
Kādos gan mākoņos lidinies Tu?
Piezemējies, piezemējies, piezemējies!
Uz Zemes šī dzīve jādzīvo ir!
Vēl laiks sērām un asarām...
Vēl nebrīnies,
Ka Tev neizdodas tik gaiši smiet...
Ļauj, ļauj, lai Laiks iet, lai iet...
Vēl nebrīnies.
Ļauj asarām skriet, ļauj skriet...
Vēl eņģeļu spārni Tevi skar,
Vēl eņģeļi savas dziesmas caur Tevi dzied...
Vēl esi kur esi, vēl nesteidzies...
Ļauj Laikam iet...
Ļauj asarām skriet...
Vēl nebrīnies,
Cik Dvēsele trausla..,
Cik daži vārdi to jūtīgi skar..
06.2008
Ļauj domām plūst
Kā viļņi tās veļas un iet...
Neļauj tām sabangot Tevi...
Ļauj, lai veļas un plūst...
Esi tik šai mirklī,
Esi, cik dziļi vien spēj...
Ļauj savām šaudīgām domām velties un plūst...
Kā viļņi lai skalojas garām,
Bet Tu esi šai mirklī, cik vien spēj...
07.2008
It kā no Mūžības Kāds pretī man raksta caur radio dziesmās.
Balāde "Vecpilsētas ielās...."
Skumjas cauri vasarai Dvēselē zogas,
Cauri Saules rietam,
Cauri Mākoņiem mirdzošiem,
Cauri Priežu galiem,
Cauri Dzīvei - garām slīdošai,
Klusi Dvēselē zogas un grauž...
Un lūdzās, lai auklē...
Un lūdzās, lai lolo...
Es zinu - to nedrīkst ļaut...
Dvēsele mana ir māja neaizslēgta,
Kurai visi logi un durvis ir vaļā...
Skumjas plūst cauri...
Un radio spēlē dziesmas no Pasaules citas...
Skumjas caur mani un vasaru klejo...
Lēni, lēni savu smaldzīgo valsi dejo...
Liegi un maigi tās Dvēseli glāsta,
Visskaistākās atmiņu pasakas stāsta.
Visu baltā miglas tīmeklī auž,
Nu Dvēsele mana saldi snauž
Un nevēlas vairs neko...., vairs neko....
Ak, neļauj, neļauj, mīļā,
Skumju zirneklim sevi sagūstīt...
Balāde "Kādreiz tālu, kad jāiet ir prom......"
Visi kaut kur skrien.
Skrien kā traki,
Jo jāskrien...
Kāds spiež, kāds dzen...
Kas?
Es nevēlos skriet.
Vien klusēt un būt...
Vai tiešām tas iespējam nav?
09.2008
Neļauj Atmiņu maldugunīm
Sevi Purvā vilināt...
Šeit un Šodien šī Dzīve
Tev jādzīvi ir.
Dzīvu šo Dzīvi dzīvot es vēlos,
Piedod, mīļais, ka nevēlos sērot un skumt...
Dzīvu šo Dzīvi dzīvot es vēlos,
Piedod, mīļā, sev pati, ka to neproti vēl.
Pēc kā ilgojies, mīļā?
Ja pusīte Tava ir Debesīs un kopā ar Tevi?
Tad, ko daru es uz Zemes šīs?
Dzīvu šo Dzīvi dzīvot es vēlos,
Ne vien lūkoties, kā garām tā plūst...
Šoruden savā Mežā kā svētnīcā eju un veldzējos.
Šeit ir mans Dievkalpojums, pilns klusas un brīnišķas dzīvības...
Vāverītes, dzenīši, sīļi un sīkie mazputniņi...
Priedes klusi runā ar mani,
Un tikai šoruden pirmoreiz dzirdu kā dzenīši dzied...
Nebūt viņi nestrādā vien, kā domāju senāk.
Šoruden tie dejo, lido un švirpst...
Saulesgaisma zīmē Ēnu rakstus uz Zemes.
Koks, vai pateikt man vari, kas esi?
Vai Ēna, ko zīmē Saule?
Vai raupjā miza, kam pieskaros?
Vai ir Apziņu manu zīmē Dievs?
Un ķermenis vien koka raupjā miza?
Kas reāls ir? Kas nereāls?
Caur savu, nē, Dievs, - Tavu Svētnīcu eju šoruden
Kāds dzenīša dziesmā mani pavada un līdzi nāk...
09.2008
Dziesma no Pasaules Citas...
