Kā es gāju Laimi meklēt?
Vai laime vien Debesīs tāli mirdzoša zvaigzne?
Kas nemīt uz Zemes šīs?
Vai tā sēkliņa maza,
Kas savā Sirdī jāiedēsta
Rūpīgi jākopj un jāaudzē ik dienu.
Tā neaug bez kopšanas rūpīgas
Bez Pateicības Prieka par katru izplaukušo zaļo lapu.
Kā es dēstīju Laimi,
Kā audzēju to,
Kā neticēju un ticēju reizē.
(Tikai viens stāvoklis iespējams ir, filozofe mīļā.2012)
Vai man izdosies izaudzēt ziedus un ievākt sēklas?
To vēl nezinu es.
Bet jau sapņoju – ja izdosies –
Še tev sēkliņa – stādi Tu ar
Un mīli un kop, un priecājies!
Laimē!
Mācīties laimīga būt
Tas nebūs darbiņš viegls
To sapratni sevī gūt
Ik mirkli, kad nejūties tā,
Ar sevi ir jāstrādā!!!!???!!!
Jā!
Ik mirkli, kad Soģis Tevī mostas pret sevi vai otru,
Tev laukā viņu būs raut
Un neļaut saknes dziļumā dzīt.
Ik dienu, ik stundu
Tev jāravē
Savas Mīlestības ziedošais dārzs.
Un tos mirkļus, kad ziedi sāk plaukt,
Tos nesaldē nost.
Ļauj tiem ziedēt un augt.
Un rūpīgi laisti ik dienu tos
Ar ieklausīšanos....,
Ar novērtējumu....,
Ar pieskārienu...,
Ar acīs skatīšanos...,
Ar sasmaidīšanos...
Uz izdošanos!
Kādēļ vēlies tu Dzīvi tik sacukurotu?
Tik saldu?
Tik ciku-cakām izcakotu?
Kādēļ nevēlies Rupjmaizi ēst?
Kas Spēku Tev dod.
Kādēļ nevēlies liela augt?
Un Dvēselei atļaut Stiprai kļūt?
Kādēļ vēlies vien Dzīvi tik sacukurotu?
Tik lipīgi saldu, tik šķebinošu?
Kādēļ atraidi Iespēju Dvēselei augt?
Ko es vēl nesaprotu?
Ko es atkal nesaprotu?
Jel stāsti man, mīļais Dievs!
Lūdzu, ļauj noticēt Tavam Spēkam sevī!
Ikreiz, kad savā Vājumā krītu,
Lūdzu,
Ļauj noticēt!
Neļauj vairs Bedrē krist!
Neļauj vairs izsamist!
Lūdzu, ļauj noticēt!
Es varu!
Esmu izredzēta!
Veikt uzdevumus Tavus
Es zinu – Tu tici man.
Atliek vien pašai sev noticēt!
07.2010
Ļauties , lai Saule manas plikās pēdas skūpsta
Un klusi klausīties, ko stāsta mana mazā Sirds.
Ne Rītdienas diženos plānos iegrimt,
Bet dzirdēt, pēc kā Šodien mana Dvēsele slāpst!
Vien ļauties Vasaras mijkrēslim
Un apzināties, cik Šodiena pilnīga ir.
Bet Tu jau Rītdienā pārcēlusies
Iedomu Pasaulē joprojām mitinies Tu.
Vai ne pēc domubiedru sabiedrības Tava Dvēsele slāpst?
Vai ne pēc kompānijas jautrā mīlestībā pulsējošas?
Dzejolis savādajai Pieaugušo Pasaulei,
kurā atkal atgriežos pēc daudziem ar saviem
bērniem pavadītiem gadiem nosacītā izolācijā no sabiedrības un Pieaugušo Pasules.
Mīlestībā veltīts manai meitiņai M.......
Cik savāda ir Pieaugušo Pasaule!
Cik savādi un nopietni ir ļaudis te!
Tie visi staigā kurpītēs
Un stīvinātās apkaklēs.
Tie nesmej smieklus smiekliņus,
Tie neplēš jokus jociņus.
Tie visi ir tik nopietni,
Tik sasodīti krunkaini.
Tie nedzied dziesmas dziesmiņas
Tie nemētājās spilveniem,
Tie neskrien basām kājiņām.
Tie visi spriež tik pārgudri.
Un liekas sev tik svarīgi.
Bet ir tik ļoti muļķīgi
Un patiesībā smieklīgi.
Uz jautru deju vēlos uzlūgt tos
Un dzīvību tiem iepūst Dvēselēs!
Lai pasmaida un gaišus smieklus smej.
Un uzgavilē Pasaulei!
Lai pasmaida – viens otram roku dod,
Ne cenšas otru pārtrumpot.
Tik jocīga ir Pieaugušo Pasaule.
Tie spriež tik ļoti nopietni –
Kā jāpārveido Pasaule.
Bet nesaprot, ka jādara vien tas –
Ka jāsaudzē, kas radīts jau
Un Mīlestībā jādzīvo,
Kur piedzimst īstā jaunrade
Un uzgavilē Dvēsele!
15.07.2010
Mīlestībā A................
Paldies, Tev, mīļais,
Vai Tu man dzeju sūti?!?
Kas zin?
Lai min.
Kādēļ to gribās man pierakstīt Tev?
Vai atceries dzejoļus pirmos?
Ko rakstījām viens otram mēs?
Vai atceries vēl tos laikus - tik sirmos?
Kas gan mani tik agri Rītos ceļ?
Un galvu pilnu ar pantiņiem ber?
Vai tas Dievs?
Vai tas Tu?
Sadarbībā ar Viņu?
M-m-hm-m-m?!?
Mazliet apskaužu nu Tevi.
Par Gudrību, ko tagad gūsti Tur – Pasaulē Smalkajā.
Zinu, Tu turpini augt Tur
Tāpat kā es Šeit.
To vienkārši jūtu.
Esi kļuvis viedāks, gudrāks
Tāpat kā es (tā ceru).
Tik savādi tas ir
Ka viss tā turpinās
Viss joprojām tik nereāli un reāli reizē.
Vai var būt tā esmu es
Es pati?
Taču nē!
Paldies, ka aizgāji, brīdī, kad aizgāji.
Paldies, ka vēl lielākai Mīlestībai mani atvēri.
Un, piedod par Bailēm.
Piedod par tām.
Tobrīd vēl savādāk nemācējām.
Jel piedod.
Piedod par visu, ko nepaguvu.
Par visu, ko tobrīd vēl nemācēju.
Par Smieklu terapiju, kuru Tev nenovadīju.
Piedod, ka neizārstēju.
Piedod, ka neticēju jau laikam tā īsti līdz galam
Ne sev, ne Tev.
Jel, piedod.
Paldies, ka rūpējies par mums joprojām.
Paldies par Tavu mīlestību.
Paldies par manis sargāšanu.
Paldies par atbalstu, ko sūti man ikdienu.
Vai tas Dievs?
Vai tas Tu?
Vai Tu Viņam lūdz, lai mums palīdz?
Vai tā es pati?
To nezinu es.
Un tas nav no svara.
Bet to jūtu.
Ik dienas, jo skaidrāk.
Un vai tā dzeja, par kuru mūsu meita stāsta,
Ka Tu naudu man met no gaisa?
Vai gan no dzejas kāds naudu taisa?
Tā tikai pierakstīties prasās.
Un viss.
Bet Dzīve kļūst dzīvāka.
Vismaz man.
Man ir ko darīt.
Man jāpieraksta.
Paldies.
Un man arvien biežāk tiek Saullēkti, ne Rieti.
Arī par to paldies.
Paldies par šo laiku, kuru nu dzīvojam savādāk,
Varbūt skaistāk,
Varbūt patiesāk,
Varbūt smeldzīgāk.
Vienalga.
Paldies.
Par Laiku.
Par to, kurā bijām.
Par to, kurā esam šobrīd.
Tava Sofija Šaipusē.
15.07.2010
Es rakstu vēstuli Dieviņam
pludmales mitrajās smiltīs šorīt
15.07.2010
Paldies, ka mani šorīt pamodināji.
Paldies, ka ilgāk gulēt neatļāvi.
Paldies par dienu, kuru dāvini man.
Ti laimīga dzīvošu šodien, rīt un tā arvien....
Mīlestībā Pārcēlājam.
Paldies, ka mani atbrīvoji.
Paldies, ka mani mīlēt iemācīji.
Paldies par Izpratni, ko guvu.
Paldies, ka Ceļu parādīji,
Kas pie mīļā Dieva mani ved.
Paldies, ka Atbildes es guvu,
Kuras meklējusi jau tik sen,
Es lēnām gājusi jau biju
Uz Mīlestības pusi,
Vien nebiju to apjautusi.
Paldies, ka sevī Skaidrību nu guvu,
Nu citā Gaismā Pasaule man zied.
Paldies, Tev mīlestībā paklanos
Un pateicībā noliecos.
Un atvaino, ja Jokdarim
Mans dzejolītis
Mazliet eksaltēti skan.
Bet tieši tā es šobrīd sajūtos,
Kaut apzinos,
Cik daudz vēl darba priekšā man.
Ik mirkli, ik stundu, ik sekundi
To atceries
Mīlestību Visaugstāko.
Ik mirkli, ik stundu, ik sekundi,
Cik savu Sirdi atdosi – tik atgūsi.
To atceries,
Cik Mīlestības tu atdosi...
Atdosi, atdosi, atdosi –
Cik patiesi to vien spēsi,
Cik patiesa būsi Tu pati,
Cik īsta un īsteni mīloša.
Cik atdosi –tik aplaimota tiksi.
Cik pieturēsi, cik noklusēsi,
Cik noslēpsi – tik pati sev nolaupīsi.
To atceries.
Un atceries to Mieru, ko tikai Visaugstākā Mīlestība dod.
Tur visas Bailes zūd.
Tur Zaudējumu vairs nava.
Nu tu zini, kura Tava,
Kura Otra daļa.
Cik vien tīri mīlēt spēj, tik dari.
Visu lieko kasi nost.
Radītāju sevī ieraudzīsi,
Kad tas Otrs ziedēs, sirdī gavilēs.
(Pat, ja lēni, lēni tas pēc „upur”-lomas vaļā vērsies.
Blakus Radītājam vairs nav iespējas palikt „upurim”” –
Vai nu jāceļas vai jāiznīkst)
Tikai tad Tu viņu ieraudzīsi.
Ātrāk tikai „glābējs” esi – nelielies.
Domā vēl un radi –
tas ir darbiņš katru dienu,
tas nav vienreizējs.
tas ir jauns ik Rītu,
atkal izdarāms.
Kā putekļi ik dienas noslaukāmi,
Kā trauki arvien no jauna mazgājami,
Kā ēdiens arvien no jauna pataisāms.
Tā Mīlestība izsējama ik dienu, ik stundu, ik brīdi.
Aleluja.
15.07.2010
Pārcēlājam
Varbūt man sekot Tev?
Un rakstīt ļaudīm vēstījumus?
Cēlus un apgarotus?
Skaidrus un izgaismotus?
Mīlestībā piesildītus?
Savā valodā,
Kamēr savu Ceļu tālāk eju.
Varbūt man gluži kā Tev –ļaudīm pavēstīt,
Kas tik viegli un vienkārši „piešķīla” man.
Kā zibens smadzenēm.
Pēc Tavām lekcijām.
Refleksija.
Tik vienkārši – tik skaidri.
Es ieraudzīju Pasauli.
Es ieraudzīju Debesis.
Es ieraudzīju sevi.
Un savu vietu Pasaulē.
Nu staigāju kā zibens ķerta,
Kā izgaismota –
Smaidīdama,
Dziedādama.
Viss tik vienkārši ir.
Varbūt Tev palīdzēt varu?
Šo Pasauli piesildīt.
Viens Tu to nepagūsi –
Tik auksta vēl tā, tik sasalusi.
Tev palīgā steigšos
Un darīšu to, protams,
Savā unikālā, neatkārtojamā veidā Visuma mērogā
( Es turpinu smaidīt, mīļo Pārcēlāj!)
Tik daudz vēl ļaužu nelaimīgu,
Kas savās „lomās” dzīvo
Un Radītāju sevī neatrod,
To meklēdami apkārt staigā.
Tik trāpīgi kā Tu es ļaudis uzreiz neredzēšu,
Bet mācīšos, ja spēšu.
Pie Tevis Atbildes es guvu –
Beidzot savā sirmā vecumā!
Kuras jau gadiem meklējusi,
Es lēnām biju gājusi
Uz Mīlestības pusi.
Un nu to satikusi.
Kā zibens „piešķīla” pie manām smadzenēm –
Tas mirklis bija.
Nu ļaudīm vēlos vēstīt to, ko Tu,
Kas mani tā iedvesmo,
Bet man tas sanāks citādāk, vai ne?
И сотрудники мы будем,
Не соперники
Не так ли, Н........?
Es dzirdu Tevi smejamies.
Manai spožai Ceļazīmei NN mīlestībā un pateicībā
Sofija – Saule
Krustcelēs
Es nonācu Krustcelēs.
Es apmulsusi biju ļoti.
Kurp tālāk?
Kurp tālāk doties?
Visi Ceļi tik vienādi likās man.
Es apsēdos Krustcelēs
Un sēdēju ilgi.
Es vispār nevēlējos tālāk doties.
Vien Zvaigznēs raudzīties.
Es nezināju - kurp?
Es zināju, ka jāiet!
Es zināju, ka ir jāturpina iet.
Es tikai nezināju - kurp?
Visi Ceļi bija tik vienādi ļoti.
Es sēdēju ilgi un lūkojos Zvaigznēs.
Es vēlējos sēdēt ilgi.
Bet kļuva jau vēss un neomulīgi mazliet.
Es vēlējos celties un iet.
Es zināju, tas jādara man.
Tikai - kurp?
Es jautāju – kurp?
Uz kuru pusi?
Un pēkšņi kāds gāja šīm Krustcelēm cauri –
Tā droši un pārliecinoši.
„Vai vēlies laimīga būt?”
Smējās Viņš jautri un iepriecinoši.
„Nu, protams,” mana Sirds Cerību gavilēs atsaucās:
„Vai maz citu ko ir iespējams vēlēties?”
„Nāc līdzi,” viņš jautri un draudzīgi māja,
„Te – uz Gaismas pusi.
Tu pareizi esi sapratusi –
Ne jau Ceļš ir svarīgs,
Svarīgi, lai Tu ej pa Ceļa izgaismoto pusi!”
08.2010
Gaisma Krustcelēs.
Paldies, ka spoža Ceļazīme biji
Tu manas Dzīves Domu Krustcelēs.
Tik spoži īsto Ceļu izgaismoji
Pa kuru doties manai Dvēselei.
Tur ilgi sēdējusi biju
Es savu apjukušo domu mākoņos.
Kaut nezinu, uz kuru pusi ved mans Ceļš,
Nu zinu, kā ir jāsoļo.
Paldies.
Vien Mīlestība izsējama, vien tā.
Nekas cits.
To vienmēr taču zinājusi bij mana Dvēsele.
Nu arī dziļi izpratusi
Par to, ka norādīji,
Ka sevi jāatklāj
Šai Pasaulei un cilvēkiem, kas blakus man,
Tev patiecos
Un mīlestībā paklanos.
Es slēpu Dvēselīti savu tik dziļdziļi,
Jo nezināju, ka jārāda tā Pasaulei.
Jo neaptvēru, ka vajadzīga tā vēl kādai Dvēselei.
Es viņu ieslodzīju.
Es viņu nerādīju.
Es sevi neatklāju.
Es baidījos.
Es kļūdījos.
Jel, piedod, mīļais Dievs!
Vēl daudz darba man ir priekšā,
Lai es Viņu,
Lai es sevi,
Lai es sevi Viņā,
Lai es Viņu sevī iepazītu,
bet nu jau zinu,
Kurp ved mans Ceļš.
Nu jau viegla mana Sirds.
Nu jau dzirdu, kad tā viegla -
Ved to radītājs,
Kad tā smaga,
Ved kāds cits.
