Dāvana manai mīļākajai draudzenei
Pārdomas, noskatoties „Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu”.
Cik ļoti maz mēs apzināmies, ko otram patiesībā nozīmējam. Cik ļoti iegrimstam
nevajadzīgos sīkumos, kā neredzam patieso un būtisko. Cik ļoti neuzdrošināmies
pieprasīt vai, kaut tikai lūgt otram, nebūt tādam, kādu nevēlamies redzēt, tādējādi
zaudējot brīnišķīgo iespēju kļūt tādam vai tādai, kādu otrs klusi cer mūs redzēt, kas
vienlaikus ir mūsu Izaugsmes iespēja.
Cik ļoti aizmirstam pateikt un apliecināt, ko otrā tik ļoti novērtējam, it kā tas būtu
pašsaprotami.
Piemēram, to brīnišķīgi vīrišķīgo atbildības sajūtu, ko izjūti par mani un mums, kurā
Tavs cilvēks kā filmā Marks Dārsijs ir gatavs skriet uz otru pasaules malu, lai Tevi
izpestītu no nepatikšanām, tik brīnišķīgi vīrišķīgā atturībā „notušējot” savus nopelnus,
bet ikdienā ir vēl lielāks snobs kā Marks, jo pat iedzert Tev nepiedāvā (kaut vai tā
apliecinot vēlmi atrisināt konfliktu), kur nu vēl tādu greznību, kā ļoti smagā brīdī Tev –
vienīgi apskaut un pateikt tos trīs maģiskos vārdus vai neteikt neko. Kaut tikai mīļi
apliecināt, ka šobrīd man viss izskatās tumšāks nekā tas ir īstenībā un globāli uz to
paskatoties tā varbūt patiesi arī ir – sievišķīgā pārspīlējuma izjūta, kuru jau Rītdiena
pati iekrāsos gaišāku. To negaidi un neceri. Taču, skaidrāk apzinoties, cik nozīmīga
otram esi, Tu uzdrošinātos to otram pieprasīt, lūgt, kaut vai tikai pateikt, cik ļoti Tev tieši
šobrīd to vajag. Un tieši tad Tu atkal varēsi starot, un tieši tam, kurš ir spējīgs
vissmagākajā (kaut arī otraprāt – tikai smagākajā) brīdī neiecirsties savā paštaisnumā.
Cik ļoti neiedrošināmies otru „aizdedzināt,” īsti neticot, ka mēs to spējam, tāpēc
„apdziestam” un „apdziest” arī otrs – kurš sāka, kurš pirmais? Kas to lai zin? Viss tādā
mijiedarbībā.
Taču tik jauki ir atkal sākt un mēģināt vēl un vēl, un vēlvienreiz no jauna – varbūt šoreiz
izdosies? Un, ja arī nē, tad Tu būsi mēģinājusi. Atkal no jauna – vēl vienu dienasgrāmatu
– kurā būt patiesākai, patiesākai, arvien patiesākai un īstākai.
Ja vien ir ar ko sākt, ar ko turpināt. Un, ja arī nav, tad vienmēr pastāv iespēja kļūt
redzīgākai un patiesākai ar tiem, ar kuriem esi mijiedarbībā ik dienu.
Un tajā brīdi, kad gribam prasīt otram pārāk daudz (tas ir – vairāk nekā viņš
konkrētajā brīdī ir spējīgs dot) un nespējam viņu pieņemt, atceries epizodi ar
taizemietēm cietumā, kurā Džounsa sūdzas, ka mīļotais vīrietis viņu nemīl. Kā
taizemietes saprotoši piebalso cita caur citu, un stāsta katra savu bēdu stāstu par savu
nežēlīgo vīrieti – citu par citu skumjāku. Atceries šo Džounsas atskārsmi, kurā viņa nu
savējo gandrīz vai sajūt kā ”tīro eņģeli.” Viss ir salīdzinājumā, mīļā! Un ne jau tādēļ, lai
dotu otram atlaides no tā, ko vēl arvien klusi ceram un vēlamies otrā redzēt, bet, lai
neaizmirstu, kas viņā jau ir! Atceries to! Varbūt reizēm, patiesi, vēlamies pārāk daudz un
sīkumaini?
Vai gan patiesā saprašanās spēja neslēpjas max spējā pieņemt otra nepilnestību? Cik
sākotnēji mums otrā viss šķiet pievilcīgs, interesants, vērtīgs un neparasts. Un bieži vien
tieši atšķirīgais ir tas, kas mūs saista. Kur tas paliek pēc laika, kas notiek ar mums? Kurā
brīdī uzsākam šo nejauko piekasīšanās ceļu? Šo – Tu visu dari citādāk nekā es. Un kāpēc
gan nē? Kāpēc negribam un neļaujam otram palikt brīvam?
Tajā pasaulē jau vien varēsi visu pārdomāt – daudz un dikti, bet šajā – šajā ir šī
brīnišķīgā iespēja rīkoties, mēģināt vēlreiz – savādāk, mīļāk, kamēr vēl ir laiks, kamēr
vēl ir ar ko.
Lai vēlāk nav žēl – mums noteikti bija iespēja vienam otru mīlēt vairāk, bet, ak, cik bieži
mēs šo iespēju neizmantojām.
Kļūsti drošāka! Uzdrīksties būt, kas esi, būt nepieklājīga, ja vajag, būt sakāpināti redzīga
un jūtīga savā sociālā taisnīguma izjūtā! Būt nepareiza un greiza, un kļūdīties, un , ik
mirkli atzīt to, tiklīdz apzinies savu maldīšanos! Kad vēl , ja ne šodien , Tu atļausies būt
arī nepieklājīga, izaicinoša, bezkaunīga, ja situācija to prasa? Mācies un turpini mācīties
dzīvot tieši tādu dzīvi, kādu vēlies! Kad beigsi baidīties, kad vēl neuzdrošināsies? Ej tai
virzienā, kurp vēlies!
Step by step!
Kaut man būtu kaut daļa no Džounsas enerģijas! To sev novēlu!
Risini problēmas, kamēr tās ir, un Tev ir iespēja tās risināt! Jo arī šī iespēja reiz beigsies.
Tikai neiespringsti, dari visu ar mīlestību!
Atceries, ka šī vēstule savā dziļākajā būtībā ir adresēta man pašai, bet to rakstot, es
nepārprotami piedomāju arī par Tevi. Nez kāpēc man šķiet, ka Tu uz to skatīsies jau
mazliet skeptiski, bez iedvesmas un ticības, bet es vēlos , lai tā nebūtu!
Varbūt tas nav nekas cits, kā patiesa vēlēšanās dzīvot laimīgi. Un patiesa vēlme vēl
pagūt to iemācīties.
Nobeigumā mans veltījums sev un Tev:
Lai kurp Tu ietu
Laime nav ceļa galā
Laime ir Ceļš, pa kuru ej
Nav svarīgi, kur Tu nokļūsi
Svarīgi -
Kā tu ej!
Ej skaisti!
Esi laimīga!
Esi vēl laimīgāka nekā esi!
Lai kas arī notiktu.
Nebaidies izšķiest laiku mirkļiem, kuros jūties labi!
Tālāk liriska atkāpe tikai personīgi Sofijai:
Dodies pastaigās garās, jo garās, baudi saulesgaismu, ēnu spēles, koku stumbru
mainīgos rakstus, meža čukstus, pirmo pumpuriņu mistrainos tīmeklīšus krūmos un
kokos. Ieelpo pavasara karstās saules piesildīto priežu smaržu dziļi jo dziļi, klausies
čiekuru paukšķošo atvēršanos ilgi, ilgi, cik vēlies. Neklausies sava muļķīgā Prāta balsī,
ka Tev tam šobrīd nav laika. Atceries, tad Tev šī laika var nebūt nekad. Neaizliedz,
neaizliedz sev to, pēc kā Dvēsele alkst. Jo tikai Prieka piepildītai ir jēga caur šo dzīvi iet.
Lasi grāmatas, kuras Tevi uzmundrina un saista.
Reizēm atļaujies doties uz koncertiem un izbaudīt Mūzikas mierinošo skaistumu.
Sēdies uz riteņa, rullē!
Uzvelc botas un joz, un ak, Jēziņ, nopērc taču jaunas, Tu, smieklīgā meitene!
Piedomā, mīļā, kā nopelnīt naudu, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem vari vēl īstenot
lietas, ko vēlētos.
Airēšana ar laivu pa upi – baudījums brīnišķīgs.
Kopā ar draugiem un bērniem paceļot vēl.
Saulainu dārza paradīzi, kur kādā līkā kokā sēdēt un kafiju dzert, pankūkas leksēt ar
svaigām zemenēm, šūpuļtīklā grāmatās pazust.
Smieklīgi –viena vienīga izklaide Tev sanāk – kur darbs, kas piepilda dzīvi? Kāpēc
neredzu to? Ko daru es?
Vai vēl arvien augu kopā ar bērniem, ne saviem, bet citiem – nu arī maniem?
Vai gribi domāt, ka mācēsi zemi kopt?
Vai šuj un adi, vai turpini knibināt lampiņas?
Vai raksti kaut ko? Kādas atziņas gudras, vai mīlasstāstu jo garīgu, saistoši cēlu, ko
piedzīvosi vēl? Ak, meitene, naivā! Laiks iztek jau, vai nepamani?
Vai vēl kādu Sapni Tu vēlies uzmest, vai laika tik daudz Tev vēl ir?
Vai, smieklīgā, mīļā, vēl veidosi interjerus ar atziņu rakstiem uz sienām vai bērnu
zīmējumiem jo burvīgiem, vai kalendāru dizainu veidot vēl iespēsi, vēl mazliet iz
Mākslas. Es labi neatceros, vai no Mākslas jau neatvadījies?
Tik daudz ieceres kā dzīvi tikko sāktu?
Vien uz papīra, mīļā, tik daudz iespēt vēl var.
Tad, lai notiek. Dari to (ha – tikai to), kas sagādā Tev prieku! Arī tad, ja neredzi tam
Jēgu kādu. Kaut tikai spēlējies, galvenais, lai Prieks Tev soļot. Neaizmirsti parūpēties par
ikdienas ienākumiem, jo daudz sapņojot vari vienā brīdī atrasties uz Sēkļa. Un, rūpēs
par ienākumiem, neaizmirsti turpināt kopt Laimes sajūtu.
Lai Tev veicās, mīļā!
Sofija šodien -
18.04.2009
