.jpg)
01.08.2014
6:20
Nostiepju riteni.
1.pietura –Dzintaros
Braucot pāri dzelsceļam apstājos, lai izbaudītu, cik Saule mirdzoši izgaismo Ceļu uz kura esmu – manu Ceļu. Jā – mans Ceļš Saulesgaismas virzienā. Saule paliks aiz manis, izgaismojot Ceļu pa kuru došos.
Ripoju.
2.pietura –Dubultu bērnu rotaļlaukumā
Rīta neskartajā klusumā atrodu jau Saules staru noslaucītu soliņu un mirkli iegrimstu nelielās rakstošās pārdomās.
.....................................
.......................................
Ik pa brīdim kāds mani iedvesmo
Turpināt iesākto darbu.
Vau-u, cik grūti to nosaukt par darbu!!??
Inesīt, tieši tā –
Rakstīšanu tik grūti ir nosaukt par darbu,
Kaut nepārprotami –tas ir darbs.
Darba jēdziens asociējas
Ar kaut ko, kas jādara,
Bet šis jau darās nedarāms
Tas patiešām darās pats!
Bet kā jau visur
Ir jānovelk robežas arī te.
Es nezinu citu Pieredzi,
Bet zinu savējo.
Rakstot, jo īpaši
Ir jāpietur sazemējums.
Ļoti, ļoti, ļoti
Visi, visi, kuriem rakstās,
Rociet zemi,
Rociet, slaukiet, tīriet, stādiet un audzējiet.
Vaktējiet sazemējumu,
Kā Inese saka.
Es šodien neesmu gatava
Izstāstīt Pieredzi savējo,
Iespējams –
Rīt būšu.
3.pietura –Vaivaros pieriteņoju pie jūras.
Pelde –dz-e-s-s-s-s-tra-a-a!!!
Ir labi.
Tie bari –tik daudz sīk-sīko zivtiņu vēl dažas diemas atpakaļ jūrā!
Tik daudz sīk-sīko knislīšu, kaut kādas maz- mazītiņas divmilimetrīgas mušiņas un tā sīki kniebj.
Tik daudz putnu –tā-ā-ā-di bari –pilns horizonts!!!!!!!
Vienotība?
Es savienojos ar Pasauli?
Pār mani plūst vēl vakardienas Ineses svētki.
Tā Kristīnes meditācija.
Dzirdamība patiešām bija tāda peldoša.
Tie vārdi kaut kā virs manis it kā nesasniedzami.
Bet es, kas parasti ne pārāk tic, ne jūt kādas enerģijas un vibrācijas, patiešām jutu.
Jutu Mieru un Atslābinājumu. Zem manām rokām bija tāds Siltums.
Tas sildīja mani.
Kaut kādi vārdi par Ceļu,
Kurš mūs ved.
Pats Ceļš.
Un mēs nezinām, kas esam.
Mēs patiešām nezinām.
Ceļš mūs ved.
Ļaujam un ejam.
Kaut kas sasaucās ar Paulu Koelju.
Un laikam velti mēs gribam
Izdibināt, kas esam?
Vienkārši ļaujam,
Lai Ceļš ved.
Ļaujam un ejam.
Vārdi tiešām bij balti
Es vēlējos tos dzirdēt,
Bet tie plūda
Kaut kā virs manis.
Tāds Miers,
Kurā ļaujies savam Sapnim –
Guļu savā Sapņu Zemē,
Savas mīļās mājas
Magoņziediem pilnā pļavā
Veros debesīs
Cik skaisti mākoņi peld
Kā tie mainās un plūst –
Īsta Dieva radīta filma
Uz tik bezgalīga ekrāna
Un Dabas mūzika man blakus.
Ir tik labi.
4.pietura –vairs nav pietura.
Jebšu jau nezkurā sīkmušiņu uzbrukuma vieta tiklīdz apstājos, lai ko noknipsētu.
Jūrmalas zīmei ar sarkano strīpu pāri
Es pabraucu garām.
Nu jau jūtu skaidri –
Ka manis iecerētā
Dīkā laiskošanās, rakstīšana un lasīšana
Noteikti nebūs
Šīs atvaļinājuma nosvinēšanas dienas
Galvenā sastāvdaļa.
Ja vēlos izbaudīt šo dienu
Bez nemitīgiem sīkbūtnīšu kniebieniem
Jāpārorientējas uz aktīvo sportošanu –
Peldēšana +soļošana +riteņošana =īstenā maratoniste
Lai notiek!
Apstāšnās kļūst arvien neiespējamāka,
Viena vienīga virzība uz priekšu.
Baudpilnā rupjmaižu maltīte draud izpalikt,
Mani apēdīs pirmo
Un tas nekas, ka tādas sīkbūtnītes –
Viņu ir milijons.
Lūk, kāds ir Vienotības Spēks, Inesīt!
Atpūta ir pārvērtusies par darbu ,
Par darbu manām kājām un riteņu pedāļiem.
5.pietura –Lapmežciems.
Pelde.
Brienu jūrā.
Kāda te sūna kā dūņa.
Aiz manis paliek melna vērpete.
Būtu mans mīļais zinātnieks blakus
Pastāstītu, kas tie par jūras mēsliem?
Ceļš tik nezināms un jauns,
Akmeņi asi zem kājām.
Eju uzmanīgi un lēnām,
Saudzīgi liekot
Pēdiņas savas,
Kur ķērpji un dūņas.
Sajūta tāda –
Neviens vēl Šo Ceļu
Pirms manis nav gājis.
Un putni runā
Tādās rupjās vīriešu balsīs.
Klusums tik bezgalīgs.
Kāds tur klusums –
Putni tik skaļi!
Kā zosis, kā pīles te lido pāri.
Augstu –nevar saskatīt.
Jā-a un tas baltais, lielais, slaidais
Un savādais putns!
Ak, kā pietrūkst pievelkamās optikas!
Ūdens tik ļ-o-o-o-ti dzestrs!
Nekāda Azvēja kā pie manis.
Es eju un eju,
Ūdens auksts,
Bet dziļuma nekāda.
Es eju un eju
Pa pilnīgi jaunu Ceļu.
Tik nedrošs un nezināms.
Un es eju viena pati.
It nekur
Es neeju vairs viena
Dievs it visur
Man tagad līdzi nāk.
Eju droši, uzmanīgi, ziņkārīgi un lēnām,
Pilnīgi paļaudamās,
Kāds mani uzpasē un sargā.
Ti-i-i-k saistoši un jauns ir viss
Un nu es eju pati.
Kā tas Ceļš,
Kurš mani ved.
Ved pats.
Tas Kristīnes stāstītais Ceļš.
Dziļuma kā nav tā nav,
Ir auksts,
Laižos peldus –
Ū-ū-ū-ū-ūhu-hu-hū-ū – auksts...........!
Ūdens asi knaiba manus plecus un kaklu,
Bet pēc peldes
Smiltis karsti skūpsta
Manas nosalušās pēdas.
Ptu-tu-tu-u –i ūdens sāļāks.
Viss citādāks!
Vēroju kā Saulesgaisma
Cauri ūdenim
Jūras smiltīs
Savas Gaismas rotaļas spēlē –
Ti-i-i-k brīnumaini
Tie Gaismas zīmējumi!
Diez kas palīdz viņai tos zīmēt?
Man šķiet tas –Vējš!
Tieši viņš taču rada
Ūdens viļņošanos
Un Saulesgaisma kā princese
Var zīmēt savus krāšņos rakstus.
Mīlestībā Viņam – Vējam!
Kopspēle skaistā!
Iņ un jaņ.
Nu, re, nu –pat mušiņas pieklusušas!
Šķiet nu gan īstais Laiks
Manai rupjmaizes šķēlei.
Saule vēl mugurā.
T-ā-ā-ā-da putnu pārbagātība!
Tās melnās zosis!??????????
Turpu šurpu zem mākoņiem,
Kas mazliet savikušies.
Kas par skaistulēm!
Beidzot izdodas mazliet pietuvoties –
Balti-melnas
(melna galviņa un nedaudz muguriņa)
Zosis-pīles??????
Kas tās tādas?
Dieva krāšņās radībiņas
Manā jūras zilā pasakā.
Un pat bezdelīgas –
Nu, nu gan!
Kādi tik te putni!
Un visi te sadzīvo
Draudzīgā pulciņā!
Mazliet Ineses grāmatas.
Ak, vai manu dieniņ!
Nekur tālāk es neesmu tikusi!
Tās pirmās trīs čakras!
Joprojām vēl nesakārtotas!
Mums katrai savs Ceļš
Un savs Laiks,
Lai to sakārtot varam.
Cik varam šbrīd,
Tik daram.
Vēl tepat, vēl riktēju tās,
Bet nu jau ticu –
Sanāks!
Saule silda un samīļo mani tik karsti
Pēc aukstās peldes.
Uz mirkli Miega paēnā slīgstu.
Ū-ū-ū-ūuu-ū-ka-a-a-a-rsti-i-i.....
Tik labprāt vēl Miega pavēnī pakavētos.
Nē-ē-ē!
Man atkal lūdzu to ledaino dušu!
Atkal mazliet provianta,
Tad uz priekšu!
Cerībā saglabāt pietiekoši spēkus atpakaļceļam.
Vēl mazliet,
Vēl mazliet uz priekšu
Tajā tālajā Nezināmā.
Te pie jūras tas Nezināmais tā vilina –
Kas tur tālāk?
Aiz līkuma nākošā?
Un vēl aiz tā?
Kā dullais Dauka nu jūtos.
Jā-ā man ceļot tīk!
Atkal tie putni!
Tās tiešām melnas zosis –tādi baru bari!
Klausies, man pat šķiet,
Ka pat vārnas te lido kaut kā savādāk un cēlāk!
It kā cilvēku tuvums neļautu tām pašām būt.
Un tā maziņās, ar baltiem vēderiņiem –
Vai tās manas Ziemas sniegzīlītes?
Un jūra, un jūra, un jūraskrasts,
Viss te tik neierasts
Tālums tik bezgalīgs
Viss mūsu Laimei
Par velti
Mums dāvināts!
Mīļie, mēs dzīvojam Paradīzē tepat uz Zemes!
Ū-ū-ū-ū.......... sāk piecept.
Sauļkrēms un galvassega ir palikuši mājās.
Nu jā –mans ceļojums
Jau nebij ļoti rūpīgs plānojums.
Sapnis sens,
Bet ideja pēkšņa –metu (mantas protams, mīļie) un daru!
Vakarā būs jālūdz meitai krējuma masāža.
Gan jau –esmu jau Saules meita
Un Saules rūdīta.
Uz priekšu –vakars vēl tālu!
Saule jau min man uz pēdām
Un tuvojas manam kreisajam plecam.
Atpakaļ būs jādodas pa asfaltētiem ceļiem,
Ja tādus atradīšu,
Tā būs manas piedzīvojumu dienas
Pavisam nepazīstamā daļa,
Jo nevēlēšos kļūt par piedegušu ogli.
Man šķiet pat ar filmkameru
Šo skaistumu tā īsti nofiksēt nevar,
Vien ar savām laimīgi jūsmīgām acīm.
Tūlīt, tūlīt jau beigsies viņa
Mana brīvdieniņa,
Kurā viss tik patīkami rāmā plūdumā rit
No vienas Nodarbes uz otru.
Ik diena kā svētku diena.
Tūlīt, tūlīt jau sāksies cita
Manas mīļās dzīves
Mana mīļā ikdieniņa
Mana mazās meitenes darbdieniņa
(kāpēc saucu sevi par mazo meiteni?)
Jo tieši tā es jūtos joprojām
Kā savas jaunības dārziņā.
Vēl mīļāk viss man šķiet.
Sāksies darbdieniņa,
Kur ritms steidzīgāks un straujāks
Un mazāk laika
Savās domās klīst.
Saulīte jau mani apsteigusi,
Laikam jau drīz laiks uz māju pusi.
Daži mākonīši apkārt staigā
Manus karstos plecus sargājot .
Jau .....kurā pietura –Ragaciems.
Nu jau ierasti aukstā ašā pelde.
Un nu gan laiks atpakaļ!
Jāsaprot tikt līdz vakaram mājās.
Izvēlos kādu zīmīgu torni
Ar kaut kādu propelleri augšā
Par savu finiša punktu šovasar
Cerībā uz garāku distanci citvasar.
Rulēju pa šoseju līdz Bigauņciemam.
No Lapmežciema līdz Bigauņciemam
Forša gājēju mala,
Pa kuru patīkama riteņošana.
Bigauņciemā mani pārņem sajūta,
Ka šoseja varētu attālināties no jūras.
Nē-ē –vēl garāku atpakaļceļu –
To nu gan ne!
Atgriežos pa skaistu, garu koka laipu taku
Pie jūras.
Hu-u!
Bez pīppauzes uz priekšu man netikt.
Pīpes man nav un nevajaga,
Bet pauzi gan!
Izmeklēju paēnu,
Pārsedzu dvieli pret kukaiņu uzlidojumiem
Un taisu dziļo relaksāciju.
Labprāt pasauktu arī Miegu par pavadoni
Dziļākai atpūtai kaut dažas minūtes,
Bet viņam savi plāni.
Vienalga ir labi.
Ļoti labi.
Varētu vēl ilgi,
Bet mājās taču jātiek.
Laikam esmu pārvērtējusi
Savu sportisko potenciālu.
Soļoju kājām.
Soļoju un soļoju. Soļoju..........
Jā-a-a-s-o-ļ-o-j-u-u-u..........
Un pēkšņi –otrā elpa ir klāt.
Nogurums atiet –attā-ā!
Vakara dzestruma maigā elpa
Un Saulesgaismas jau citu nokrāsu skaistā telpa.
Un peldes te tuvāk jau mājām
Tik siltas nu atkal ir.
Mellužos izripoju uz šosejas –
Spēki ir atgriezušies.
Ripoju , ripoju.
Ripo-o-o-ju līdz Lielupei,
Līdz mājām.
Tikai neprasiet man, cik pulkstens?
Uz bērnu jautājumiem neatbildu,
Tā arī pasaku –
No pārguruša cilvēka neko nevar prasīt.
Un nu gan Miega pavēnī slīgstu.
Mana atvaļinājuma finiša
Jūras zilā diena
Aijā-aijā............
