Radītājam
Nu vēlos ļaudīm to pavēstīt,
Ko sapratusi nu pati.
It visur, it visur Viņš mīt.
Gan lietus dvašā,
Gan manī pašā,
Gan Tavā smaidā,
Gan skatienā.
It visur, it visur Viņš mīt.
Gan siltā vārdā,
Gan rupjā lāstā.
Gan Priekā,
Gan, mīļā, Tavā aklā naidā.
It visur, it visur Viņš mīt.
Gan smagā slimībā,
Gan sāpju vaidā
Un Bailēs ledusaukstajās
Un manā izmisumā
It visur, it visur Viņš mīt.
Gan pieskārienā maigā
Un, mīļais, Tavā skarbā vārdā,
Un Tavā pierē krunkainā,
Un manā aizvainojumā.
It visur, it visur Viņš mīt.
Gan Tavās slāpēs
Un manās sāpēs,
Gan stāstā Tavā un arī manējā.
It visur, it visur Viņš mīt.
To vēlējos es jums pastāstīt,
Ko atklājusi nu pati.
Vien atliek mums Viņu ieraudzīt
It visā mums Viņu iepazīt
It visur Viņš mīt.
Un mājvieta Viņam
Ir Sirsniņa Tava
Un citur to neatrast Tev.
Viņam
Viņš taču manā Sirsniņā sēž.
Kā es to vēl nebiju sapratusi?
Kā es to vēl nebiju apjautusi?
Viņš taču manā Sirsniņā sēž.
Tik vienkārši!
Tik klusi!
Viņš taču manā un arī Tavējā Sirsniņā sēž.
Un sēdējis ir tur aizvien –
No senseniem laikiem, no Mūžības!
Un sēdēs tur mūžīgi mūžos!
Cik vienkārši!
Cik klusi!
Vien Gaisma no Tumsas Tev savā Sirsniņā jānošķir.
Kā darījis to Viņš.
Tas neiespējams nav
Un tie nav zilie brīnumi,
Bet darāmais darbiņš ikdien.
Cik vienkārši!
Cik skaisti!
Cik patiesi!
Taču, reiz, slimnīcā esot,
Es to nepaņēmu līdzi.
Es savu Laimīti aizmirsu mājās.
Es nezināju – tā manā Sirdī ir!
Vien Gaisma no Tumsa jānošķir.
Kā darījis to Viņš.
Nu priecīga esmu es Viņu atradusi.
Savā mazā Sirsniņā satikusi.
Aleluja.
23.07.2010
Es laikam dzejoli rakstu...
Es to nezināju
Es tam neticēju
Es joprojām vēl īsti nezinu
Es joprojām vēl īsti neticu
Es rakstu?
Es pierakstu.
Reiz likās,
Ja rakstīt ko vēlēsies –
Tev būs izlasīt visas dižākās Pasaulē rakstītās Pērles –
Kā gan iespējams tas ir cilvēkam vienam viņa īsajā mūžā?
Vai arī:
Ja rakstīt vēlēsies Tu dzejā –
Tev visu būs zināt
Par pantmēriem, ritmiem un tamlīdzīgām lietām gramatiskām.
Es nezināju –
Reiz tas notiks pats no sevis –
Kā kādreiz teikuši jau citi rakstītāji –
Man vienalga kā un, cik pareizi tam jābūt –
Man vienkārši iespējas nav citas
Kā vien pierakstīt,
Kas manā galvā skan.
Un zinu tikai to –
Tas jādara ir man.
Kaut skaidrs man joprojām nav vēl tas –
Kam gan tas īsti vajadzīgs?
Reiz taču prātoju –
Kam domātāji, sajūsmīgi sapņotāji ir šai Pasaulē?
Es jutos viņiem tik ļoti piederīga
Un reizē ar tik ne-iederīga.
Es redzēju, kā citi,
Redzot koku, jau liek to tūlīt savā plauktā, savā galdā –
Un Prieks ir cilvēkam par radījumu savu.
Es svētā sašutumā klusi kliedzu –
Stāvi, neaiztiec –
Tas Dieva darbs, tam nepieskaries!
Tu nesaproti Koka Dvēseli!
Es mežā ilgi stāvēju
Un mēmā apbrīnā klusa lieciniece biju,
Kā Saule zaļam kokam pāri savu Gaismu lej.
Vai atkal kļūdījos?
Vai pārāk paštaisna es biju?
To nezīlēsim,
Bet sapratīsim,
Ka tieši tāds, kāds katrs esam,
Mēs esam vajadzīgi šeit, šai Pasaulei.
27.07.2010
Es sēžu Tavā azotē
Es staigāju bez pieskaršanās Zemei,
Es lidoju kā allaž lidojusi esmu
Divi metri virs tās, tai nepieskaroties.
Vien tuvāk par tuvu es Zemītei šobrīd sajūtos.
Mans lidojums vien mana Prieka vēsts.
Viss, patiesi, tik nesvarīgs un nenozīmīgs šķiet man –
Vai kurpītes kājās?
Vai bruncītis tāds vai šitāds?
Vai viss notiksies tā vai citādi kā?
Beidzot es it visam ļaujos,
It visam, kas notiek,
Jo zinu, svarīgākais šai Dzīvē ir tieši tas –
Kas allaž svarīgākais ir bijis man –
Tā Dvēseles saruna ar Dvēseli, kura šobrīd man pretī.
Viss cits šai brīdī var mierīgi garām man iet.
Un Trauksme ir rimusi manī
Un Drošība vairs nav jāmeklē,
Mīļais Dievs,
Es taču sēžu Tavā azotē!
Izpratnes Gaismā
Cik dīvaini tas ir –
ka Dievs Tavā Dzīvē pēkšņi tā ienāk caur kādu cilvēku –
viņa Izpratnes Gaismu.
Tik skaidri,
Tik uzskatāmi,
Tik nešaubīgi,
Tik īsti,
Tik reāli – gandrīz sataustāmi
Dzejolīši mīlestībā un pateicībā cilvēkam,
Kuru satiku savas Dzīves Krustcelēs,
Kurš smaidīdams, atvēra durvis jo plaši un teica:
„Šodien un Šeit ir Ieeja Paradīzē. Vēlies?
Nāc līdzi...”
Nu, ko gan man bija vēl gaidīt?
Es gāju...
Nu es esmu Viņu atradusi,
To Gaismu, kas manī mīt.
Nu es esmu Viņu atklājusi
Pati savā Dvēselē.
Tie mazie spārniņi pie maniem pleciem
Jau pirmoreizi atvēzējās Lidojumam.
Nu, nē, jau nē, tikai Lidojuma mēģinājumam.
Bet, vai Tu redzēji, ko viņi SPĒJA?
Tie spēja noticēt,
Ka Lidojums IR IESPĒJAMS!
Un, ka tas iespējams ir arī viņiem -
Maniem spārniņiem,
Kas tikko aizmetušies,
Vēl tikko pirmos Saules starus redzējušiem.
