Fotosesija un Stāsts, jeb Stāsts un Fotosesija, jeb Kopdarbs
Socioniskās atkāpes –
tiem, kuriem socionika vēl svešvārds, kā pirms brīža arī man,var neuztverties.
Ja ne kādām praktiskām lietām tā īsti nederu, tad vismaz muldēšanai – to arī daru, ja reiz tāds tas mans sociotips – sludinātājs kā izrādās. Sludinu ar.
Dostojevska – Augustīne jeb Bertjē, apakštips vēl jāprecizē pie pašas E....s.
Kā man patīk šie smieklīgie nosaukumi, u-uh kā skan!!!!!!!!!)
Mežs. Mazliet tālāk uz Upesgalu – tur tas klusāks un neskartāks.
Mežs. Man blakus meita – Šodiena. Ejam un tērzējam Meža klusumā un skaistumā veldzējoties.
Mežs – Vakardiena, kad es vēl esmu meita savas meitas gados. Tētis mūs – trīs bērnus un mammu kaut kā savietoja savā sarkanajā „javiņā” ar blakusvāģi, un tad uz tiem lāceņu purviem visas dienas garumā.
Mežs. Tur mūs palaida katru uz savu pusi ogot. Mežs savā burvībā būra tik Sapņus un tēlus, es tik gāju kā uz maldugunīm Meža Sapņus sapņodama. Kaut kur tālumā mamma laiku pa laikam mani atgrieza Realitātē:”Sofija-a-a-a!!!............S-o-o-o-f-i-j-a-a!!!..............”, es nemaz īsti nevēlējos ne atsaukties, ne atgriezties, tik pilns zaļiem Sapņu tēliem ik uz soļa būrās man Mežs. Tak sapratu jau - baidās, ka nepazūdu. It kā es varētu apmaldīties pati savā Meža Pasakā – tā jau tīrā Laime!
Šobrīd gan domāju otrādāk – kāda Laime ir Realitātē būt, ik dienas to iekrāsojot, cik vien koši tas šobrīd izdodas man, ik mirkli no jauna mēģinot – ko vēl, ko vēl krāsaināk izdarīt šobrīd varu, Ilūziju pinekļus šķīdinot.
Man tā patika lēkāt no ciņa uz cini un reizēm kāja ieslīdēja purva slīkšņā līdz ceļgalam.
Tās zeltainās lāča ogas!!!!!!!
Kā tās kusa uz mēles!!!!!!!!!!
Un ti-i-ik karsts!!!!!!!!
Un tie sīkie kodēji – nejauceņi!!!!!!!!!
Pēc sviestmaižu pusdienlaika tētis metās turpat tajā purva slīkšņā nopeldēties. Es tā šaubīgi skatījos – viss tur tā-ā-dās dūņās un zālēs, nu-u ne tā, kaut kā-ā-ā????? Bet ti-i-k karsts, metos tik līdzi, tak jau tēva meita! Un tā līdz pašam vakaram pa Mežu. Tās bija tās ogu un sēņu dienas manā nu jau tālajā bērnībā.
Mājās tās vēl ne tik gatavās lācenes izbēra uz mūrīša, lai gatavojas zaptei. Man aizdomas klusas, ka es gluži kā Ziedoņa pasakā biju mammas tā naskākā ogu lācenīte, jo vainīga jutos ļoti, kad tās ik dienu tā gatavojoties, kusa manā vēderā arī. Tās saldi medainās ti-i-i-k ātri un nemanot viena pēc otras pazuda. Es tiešām nezinu - kur? Es tik bažījos vai maz tam ievārījumam arī kas sanāks, tik grūti bija atturēties. Nu taisni kā Ziedoņa pasakā tā ogu lācenīte. Neatceros gan, vai biju jau toreiz to lasījusi vai vēl nē? Un kurā gadā viņš to vispār uzrakstīja? Kā viņš, mani nepazīstot, tieši mani ir savā pasakā piereģistrējis? Bet palika gan, man pašai par brīnumu, jo manos atmiņu failos ir arī tas lāceņu ievārījums pie pankūkām. Un šodien te rakstot, man siekalas pašai saskrien mutē, to atceroties. Tā gribētos vēl reiz uz kādu lāceņu purvu kā toreiz bērnībā ti-i-i-k riktīgi saēsties!
Simts gadus nav ēstas!
Socioniskā atkāpe.
Nu labi – mans Ētiskais izpušķojums, jebkura Loģika ar savu matemātiku man tūlīt iebelzīs, nu labi, labi, lai viņai tiek, es varu, jau varu samazināt mazliet līdz tuvāki reālākai Realitātei, bet, cik tas garlaicīgi, un, cik ļoti neizsaka to, ko jūtu. Man – Ētikai (mīļie, šī ir socioniskā saslimšana, kas vēl nav pazīstams ar to , tā ir ļoti patīkami vērtīga saslimšana un ļoti lipīga, es jums laprāt pielipinātu to, interesējieties pie E....s) tie ir tiešām simts gadi un nekas, ja Loģikai tikai, nu-u-u, cik tur sanāk –kādi trīsdesmit astoņi - tikai?????????
Cik loģiski!!!!!!!
Vai, vai tad patiešām trīsdesmit astoņi nav tas pats kas simsts??????????
Loģika, kā ir???????
Cik sausi garlaicīgi un nejūtīgi šķiet aprēķini, kā var vispār tādos dzīvot? Un Sajūsmu un aizrautīgu Prieku es tur neredzu nemaz. Kas zin, kāds redz, es ļauju viņam to un priecājos, ka katram mums ir savi Prieka Iedvesmas brīži. Cik labi, ka atšķirīgi. Cik, savukārt labi, Loģika velk atpakaļ pie Realitātes un Līdzsvara, paldies tai par to. Cik labi, ka tik dažāda un daudzslāņaina ir Pasaules kārtainā torte, un tieši tāpēc garšo tik ņammīgi, jo garšu buķete tik pārpilnīga! Cik ģeniāla ir Pasaule, kurā viss tik smalkā sistēmā, kurā tikai visi kopā spējam Līdzsvarā būt. Tas iz socionikas mazliet, tā esmu aplipinājusies, kā izrādās.
Un, re, kas notiek! Mežs patiešām ne tikai man ir Sapņu dzimšanas vieta! Iet mana mazā (ak, nu jau gana lielā - kur gan izkūst Laiks?)Mince man blakus un Sapņi dzimst arī viņā Meža Saulesgaismas burvībā veroties. Nu tādi īsti „Igo”(sorry, atkal socionika) meitenes Sapņi. Es tik klausos:”Mammīt, mēs te varētu fotosesiju. Nu tādu, nu tā-ā-du, nu sapucēties, tā pa īstam, pa īstam. Un Tevi, nu Tevi arī, un mani arī, varbūt?!? Nu es nevaru kā Tu visu savā kladītē, man vajag ar kādu parunāties arī, piedod, ja traucēju, bet, ko es varu darīt?”
Nu jā, es klausos, sevī dziļi smaidu un zinu – tas jau Mežs, tas Burvis, un piebalsoju, un tik piemetu malciņu savu es ar savas meitas Sapņu ideju ugunskuram, kāpēc gan ne? Ir taču tik bezgala brīnišķīgi būt kādam par Sapņu atbalstītāju, palīdzot tam dzimt, ne izgaist Vējā. Ja vēl tik konkrēts un reāls kā „Igo” meitenei.
Rītdiena (pagaidām) – tā lido tikai Intuīti – no Vakardienas Rītdienā, it bieži Šodienas pieturu izlaižot, tajā pat nenosēžoties (atkal socionika, cik interesanti un atbrīvojoši tas nu ir, nu drošāk zinu, ka drīkstu un arī varu lidot, tā tikai daba mana un pieturēt mani Šodienā var tie, kuri vairāk Šodienā ir, tā savukārt viņu daba, cik super!)
Tā mēs te izspēlējāmies ķerot Rudens Prieka krāsas zaļā Mežā. Izspēlējām Sapni kopā! Caur šo Spēli manī piedzima atklāsme – kopā!
A-u-u-ū! Kopā-jā! Kā tas skan!
Cik iedvesmojoši un fo-o-o-rši! Kopā! Kopā ir viegli – jā! Un es taču vienmēr, vienmēr esmu kopā! Ar to, kurš Debesīs! Reizēm varbūt arī apjūku, ar ko īsti – savu Dvēseli, vīra, Dievu vai sargeņģeļiem? Nav svarīgi, jo jūtu – kopā!
Vien jūtu – Kāds palīdz man iet pa Zemes Ceļu šo, ja vien uzmanīgi ieklausos.
Saku paldies, turos gan pie Debesīm, gan Zemes un tālāk eju.
Viss, it viss, ko patiesībā daru savā Dzīvē ir kopdarbs!
Tik jauki tas skan!
Man tā patīk Kādam pie rokas un mazliet otra vadībā iet, ja vien zinu, ka varu uzticēties, ja vien zinu, mani dzird.
Kāds, kurš mani ved, Viņš dzird visu , visu, kas manī un pilnīgi noteikti es varu Viņam uzticēties. Ar it visiem es trenējos, lai izdodas saskanīgi. Bet nu jau tā, lai arī pati sevi, savu Dvēseli dzirdu un lieku ar otru to Līdzsavarā.
Ar dažiem tas izdodas tik viegli, pavisam bez piepūles, it kā pats no sevis.
Ar citiem joprojām
vēl un vēl
meklēju es īstās atbildes.
Jā-ā-ā!
Es esmu Līdzsvara meklētāja!
Nāc Mežā Tu ar un ieklausies kā Zaļā klusumā Sapņi un Atklāsmes dzimst!
Nu,re – Stāsts jau uzrakstījies un Sapnis izsapņots, vēl nerealizējies. Tā man iet ar to Sapņu atbalstīšanu un realizēšanu. Joprojām Realitātē es eju sapņodama vēl arvien, vēl arvien. Tik ļoti taču es cenšos un Realitātē turos, bet Sapņi tik vilinoši savā zaļā Sapņu Mežā velk un tur. Es saucu sevi atpakaļ un priecājos par brīnišķīgo Iespēju būt vēl Šeit, meklēdama tās mirdzošās Realitātes pērlītes, kuras kā reāli Sapņi manā Dzīvē ir, pati brīnīdamās, kā man izdevies radīt taču arī tās?????????? Nu ir! Ir mirdzošas pērlītes manā Dzīvē, ir! Tās skaistākās ir manu bērnu izskatā, nu jā – kopdarbs, kā gan bez tā? Eju tālāk, mācoties tās spodrināt. Brīžos, kad šķiet, atkal, atkal man nekas nesanāk, es ceļu uz Debesīm savas acis un lūdzu Aizvēju, Izpratni un īsto Atbildi sev.
Tā ir, kad iet kopā. Ir labi un ļoti grūti reizē. Tas ir milzīgs Darbs – visu noturēt Līdzsvarā.
Ir tik silti Tur – Meža zaļos Sapņos satīties un sasildīties. Bet nu pati esmu sev arī mamma un nu pašai tā mazā un no Realitātes bēgošā meitene sevī ik pa laikam ir jāsauc atpakaļ – Realitātē – Te cieši, cieši pie Zemes un Dzīves savas, jo mazā meitene manī ik pa brīdim, kā ieradusi visu savu Dzīvi, skrien Mežā ar savām mazām kājiņām celt savas Sapņu mājiņas, kurās nekādu negludumu nava, ne mirkli nesaprazdama, kas un kā īsti jādara, lai Sapņi dzīvo uz Zemes arī.
Es daru tāpat kā kādreiz mana mamma un saucu skaļi, jo skaļi pilnā balsī un uzstājīgi:”Sofij!!!!!!!!!......S-o-f-i-j-a—a-aa-a!!!!! Tikai un vienīgi katrs pats Sapni par Dzīvi veidot var! Dari ko arī! Dari ko arī! Maini visu, kas vēl tik tālu no Sapņa ir! Sapņo reālāk! Sapņo konkrētāk! Sapnis ir Sapnis, ja nerealizēts, tad gaistošs kā Migla. Mācies no meitas, konkretizē un realizē! Un skaties tik – runā ar kādu, kurš ir Tavus Sapņus Dzīvē redzēt grib un mīlestībā tajos piedalīties, tāpat kā Tu pati savos meitas Sapņos. Tā taču Laime būt kāda Sapnī!
Tici, Kāds grib!
Tas nekas, ka Debesīs!
Tas nekas, ka augstu.
Tev - zaļo Sapņu meitenei taču attālumi vien tāds nieks!
Un nemaz jau ar nav augstu.
Viņš jau Tevi katru mīļu brīdi savās plaukstās tur. Aizsargādams, auklēdams, lolodams, turēdams un nesdams pāri visām, visām Tavas Dzīves purva slīkšņām. Un tagad jau Tu pati arī zini – tajās tiešām var arī izpeldēties, brīnumainā kārtā – palikt dzīva un atkal izkāpt sausumā.
Kāds Tevi savās plaukstās tur, nesdams savā bezgalīgā Mīlestībā uz Mājām.
Nesot Tevi, kad Tev pašai par grūtu, pie rokas vedot, uzmundrinot, ik mirkli Tev sargeņģeļus sūtot visdažādāko cilvēku izskatā, neizsīkstoši mācot Tevi, kā tieši Tev, tieši Tavu Zemes Ceļu Mīlestībā iet.
Re nu – paguvām gan noķert Sapni līdz ar pēdējo lapu zeltu mūsu Mežā. Saule todien bij nokāpusi no Debesīm un salijusi visa koku lapās, bet mēs jau meitenes zinām – tā mēdz spēlēt ar mums reizēm paslēpes, ir tikai jāatrod! Mēs atradām arī lapās, Stāstā un Fotosesijā – mūsu Meža Pasakā
.
10.10.2014
Upesgala Mežs
Meita klausās dziedošo jauniešu klipiņu „youtube” un es saku - re, kā viņi še iederās! Gluži kā rūķi mūsu Mežā! Viņi jau iedzied Ziemu.
Tā arī ir - laiks rit tālāk un, kamēr vēl lieku te Rudens stāstu, Jūrai jau kraukšķoša ledus garoziņa.
