Vai mierīgu paļaušanos un drošu iešanu pretī Nezināmajam.
Vēl vienu kautrīgu novēršanos no skatiena, kas Tev cerīgi raidīts
Vai drošu un atklātu smaidu, kas jautā:
Kas esi? Ko vēlies?
Vēl mazliet Grūtsirdības – tik Smagas un Pelēki Slapjas
Vai klusu Prieku par darbiņu katru, kas Šodien veicams?
Klusu Prieku
Par Iespēju katru, ko Šodiena piedāvā –
Par Sarunu ikdienišķu
Par Cilvēku, kuru satiec
Par Putnu un Suni
Par Sauli un Sniegu
Par visu, kas notiek ar Tevi Šodien un Šobrīd.
Skaties un redzi!
Ja tikai divas dienas Tev būtu
Vai kalnus Tu apgāzt vēl gūtu?
Vēlētos sabrukt zem Iecerēm lielām, kuras paveikt nav spēka?
Vai pamēģinātu iemācīties vēl kādu nieku,
Ko neproti vēl un neesi darījusi nekad līdz šim?
Vai nav aizraujoši –
Tik Mirkli būt un atzīt savu Esamību
Tieši tik pilnīgu un tieši tik nepilnīgu,
Cik tā patiesi Šobrīd ir!
Tik vienkārši un tik skaisti!
Un jautāju es sev – vai tas mans Spēks, kas manī līst?
Vai palīdz kāds no Saules citas?
Vēl netici Tu, naivā, tam?
Mākoņus atvērt vien abi jūs kopā spējat!
Vēl netici tam?
Vai netici vēl?
Tad mācies no savas meitas – jā, kopā jūs esat!
Ja vien vēlies Tu to,
Kāds tieši šajā brīdī palīdzēt nāk,
Kad Tu savus Skumju palagus purināt sāc...
Neviens nekur aizgājis nav,
Vai tad Tu to nezini, mīļā!
Viņš ir šeit, vai jūti?
Un savā atbildībā pārspīlētajā,
Kuru Tu tik nekaunīgi kritizē,
Viņš ir šeit un samīļo Tevi un savus bērnus,
Un turpina gādāt un rūpēties, un audzina viņus.
Viņi neaug bez Tēva, viņi aug kopā,
Vēl lielākā, vēl gudrākā aizsardzībā nekā tā bija uz Zemes šīs...
Vien Tu, sevi žēlojot, iestāsti, ka nu Tev viss jādara vienai.
Pazīstot Viņu, Tu taču zini, lai kur Viņš arī būtu,
Viņš vienmēr rūpēsies par jums.
Tieši šodien jūs esat kopā
Un Viņa Rūpes un Labais Prāts pār Tevi plūst.
Tieši tad, kad apņēmībā jo ciešā
Dodies Vējā savus Skumju palagus izpurināt
Debesīs klusi mostas Saule
Starp dienām Pelēkām,
Kurās Aizmirstības Sapņos lēni grimi un slīgi arvien lielākā Apātijā
Diena aust lēni, nometot Miglu un Mākoņiem aizpeldot.
Diena lēnām iemirdzas Saules Spožumā mirdzošā.
Jo tieši tad, kad atver acis un kļūsti apzinoša
Tieši tad redzi brīnumus:
Pēkšņi visa Pasaule ir pilna klusas un mundras Dzīvības.
Viss, kas šķietami nekustīgs –
Koki, Mākoņi, Jūra ir kļuvis plūstošs un mainīgs un patiesi Dzīvs!
Tik pilns klusas un mirdzoši skanīgas Dzīvības.
Tieši tad aizšvirkst putnēni, tādi mazi un dīvaini,
Kādus nekad agrāk neesmu redzējusi.
Tieši tad vāverēns ir klāt un lēkā, spēlējoties priežu zaros!
Tieši tad Mākoņi plūst un mainās,
Saule sāk savu deju tajos.
Tieši tad caur Mākoņu aizkariem
Izlido vēl viens Mākonis –
Kurš kļūst dzīvs un lidojošs!
Tās ir kaijas!
Kā filmā!
Viss samontēts!
Tās veido savādus rakstus Debesīs!
Un saule pindzelē Mākoņu malas!
Migla plūst un mainās.
Viss tik dzīvs un esošs!
Tikai atver acis un redzi!
Un Dzīvības Enerģija tik dzīva un pulsējoša,
Kas visu vieno, plūst caur Tevi.
Un nekas vairs nav nenozīmīgs un muļķīgs.
Un vārdi saka tieši to, ko vēlās.
Viss ir tik patiess!
Atver acis un redzi!
Tas nozīmē- apzinies!
Vai arī aizver un neredzi!
Un Tu ieslīgsi savā Ego - Skumjās un Grūtsirdībā!
Tava izvēle!
23.01.2009
Lapas arī šoruden dejo ar Vēju Pār zemi brīnišķā virpulī... Lapas krīt un viegli pieskarās man.. Koki kļūst kailāki un drīz kļūs kaili pavisam.. Es ieraugu sevi, Ieraugu patiesāku: Vājāku, kailāku, tukšāku. Gribās ļauties, Lai Skumjas valda pār mani, Un gribās ļauties Vājumam, Un Žēlumam a-ū-ū-ū..., Bet, zinu, es atkal meklēšu viņu - Meiteni Stipro. Viņa uzvilks dūraiņus siltus, jo siltus, Sašņorēs zābakus, Apģērbs bērnus, Ņems tos pie rokas Un pretī Ziemai ies, Jā ies! Un vēros sniegpārslas krītam, Un neļaus, neļaus savam Ego Uzvaras dziesmu dziedāt. Viņa sniegbaltā Ziemā ies Un turpinās gaiši smiet... Jā, jā, tā būs!!! Viņa redzēs Pasauli mirdzošu. Viņa redzēs Pasauli Sniegā ziedošu! 10.2008
Mēs mainījāmies vietām - Es biju Mākoņu stūmēja - Tu - zemes cilvēks. Nu Tev jāstumj Mākoņi, Man jādara Zemes lietas. Man nepadodas, kaut cenšos. Kā Tev? Vai proti sapņot? Vai Tev tas ir tikpat grūti Kā man Zemi rakt? Mēs mainījāmies vietām - Tev jāiemācās sapņot un ticēt - Man Zemi rakt un pelnīt. Bet es vēl eju sapņodama...
