Ziema
Ziema
Ziema
Tik auksta.
Tik auksta
Tik auksta
Sniegpārslas virpuļo putenī
Aiz loga
Un it kā tieši man sejā
Snieg un snieg
Laiks lēns un sniegošs
Auksts
Vēl Ziema
Vēl snieg
Vēl auksts
Ļauj aukstumam sevī būt
Ļauj lēni, lēni sev stiprai kļūt
Kā snieg šodien
Krustām šķērsām pūš vēji
Dejo sniegpārslas savu
Auksto Ziemas deju.
Vai tās brīvas?
Vai atkarīgas?
Vai neatkarība maz iespējama ir?
Šajā mijiedarbībā?
Šajā Visumā?
Viss taču savienots.
Sniegpārsliņas ar Vēju.
Vai Vējš ar sniegpārsliņām?
Lai par atkarībām vien Gudrajie spriež.
Snieg šodien un rīt.
Es meklēju Gaismu sevī.
Ļauj klusumam būt
Ļauj nebūt Nekam
Izjūti visu
Pat Sniegu.
Sāpes.
Es viņas palaidu Vējā
Es viņas izrakstīju...
Es dusmoties nemācēju,
Kā mācīja V.......s
Ne uz Tevi, ne sevi,
Ne Likteni sūro...
Es savas Sāpes izdzejoju
Es tas palaidu Vējā...
Sorry!(S-o-r-r-ī-ī-ī)
Tie, kas ilgi Sapnī staigājuši
Nav šo Dzīvi dzīvojuši
Kad pārstāsi mazās meitenes dziesmu dziedāt?
Kad reiz liela būsi Tu?
05.2010
Brīnišķīga ir šī diena
Kā neviena, kā ne viena
Zaļās egļu skujās izplaukstoša
Kā neviena, kā neviena
Mana pavasara diena
Šodiena, šodiena, šodiena-a-a-ā.
Brīnišķīga ir šī diena
Putna lidojumā aizziboša
Kā neviena, kā neviena
Mana pavasara gaiši zaļā diena.
Jēgas nav,
Jēgas nav,
Jēgu nemeklē
Ne Zemē, ne Debesīs
Jēgpilns vien mirklis šis
Pavisam īss,
Kurš tūlīt izdzisīs
Un sāksies cits,
Pavisam īss
Un tā aizvien...
Jēgas nav,
Jēgas nav,
To nemeklē
Ne Zemē,
Ne Debesīs
Jēga aizgāja un neatjēdzās.
To nemeklē, ja vien
Ja vien vari izturēt.
Ja nē – meklē –
Kaut ko jau atradīsi:
Pienākumu,
Slavu,
Panākumus,
Naudu,
Ticību,
Mīlestību,
Apskaidrību,
Attīstību.
Kaut ko jau sameklēsi –
Jēgai – savas Dzīves Ceļa Spieķim.
(Vienmēr taču esmu gājusi ar Mīlestību un turpināšu iet)
1.02.2010
Laiks apstājies
Kluss un sniegošs
Es sniegu tam līdz...
Atceries, mīļā, reiz Tu vēlējies apstādināt Laiku
Nu tas Tev ir izdevies.
Laika nav.
Vien sniegošs balts klusums.
Kadrs pēc kadra.
Priedes baltā miglā.
Kāds cilvēks, kāds melns suns baltā sniegā
Balta mašīna baltā ainavā
Kluss un nekustīgs laiks
Balti snieg...
Es vēroju...
Kā krīt diena pēc dienas
Kā Sniegs.
Lēni, balti un skaisti.
Tik bezgala skaisti.
Sēžu istabā.
Dzeru karstu kakao.
Balti-brūni saldās putas kūst uz mēles.
Vēroju Sniegu.
Kļūstu par to.
Virpuļoju
no Debesīm uz Zemi.
Esmu Debesīs un uz Zemes vienlaicīgi.
Kļūstu par Zemes silto segu.
Esmu viena pārsliņa Sniega baltumā.
Esmu Sniegs –viena pārsliņa –
Viss Sniega baltums.
Laiks apstājies.
Kluss un sniegošs.
Es vēroju Ziemu.
Es pierakstu viņu.
Es izdzīvoju.
Es ļauju būt sev Ziemā
Tik klusa, dziļa un mierpilna tā.
Tik skaisti balta.
Tik stindzinoša.
Es jūtos silti.
Skumji silti.
Snieg.
Tik lēni.
Tik klusi.
Tāds miers.
Sniega mākoņos plivinos es
Nezinu, kam vēl pieķerties uz šis Pasaules?
Viss vien mirkli nozīmīgs šķiet
Un tūlīt Baltajā Klusumā zūd.
Starp nereāliem iedomu pavedieniem un Sniegu
Lidoju es.
Dienas jau garākas
Rīti jau gaiši
Turpinu griezties
Dzīves karuselī
Nepieturoties.
22.02.2010
Recepte visur viena, mīļā,
It visam, it visam vienas
Sastāvdaļas Tev pietrūkst.
Tas Prieks!
Un tieši tur, kur visgrūtāk.
Un tieši tur, kur šķietama Bezizeja.
Tieši tur liec klāt Prieku
Un viss notiksies.
Tā mīkliņa rūgs un celsies, un veidosies.
Necīnies, tas Ceļš nav Tavējais, to jūti.
Tās Prieka sēkliņas ber –
Tās Tavējās.
Ber it visur un droši, un skaties, kā dīgst.
03.2010
05.2010
Šodiena
Cik vēl ilgi Tu dzīvosi Sapnī
Cik vēl ilgi Iedomās?
Cik vēl ilgi būvēsi Sapņu pilis
Miglaini mūžīgās?
Cik vēl ilgi klejosi tur –
Savās Iedomās?
Kad Tu atgriezīsies uz Zemes
Šeit un šodienā?
Kad Tu nokāpsi pa Mākoņu kāpnēm?
Kad Tu būsi atkal Šeit?
Kad Tu redzēsi bērnu acis?
Dzirdēsi viņu Sirdis,
Būsi Šeit?
Darīsi Šodien darāmos darbus
Neklaiņosi vairs Sapņu spoguļos?
Cik vēl ilgi būsi projām?
Kad Tu atgriezīsies Šeit?
Rīt Tu būsi jau tur, kur klejo šodien.
Šodien, mīļā, šodien esi Šeit!!!
Dzīvo šo dzīvi,
Skaties acīs,
Klausies Sirdīs,
Neklejo Iedomu mākoņos!
Domā un dari,
Ko šodien vari.
Mīli sevi un mīli visus.
Esi Šeit!
Please.(P-l-ī-ī-ī-z)
Eņģeli, nē, Tu neesi lieks!
Tu esi man vajadzīgs
Es Tevi lūdzu –
Pavadi mani un roku sniedz.
(Hi, Tev taču ir arī rokas?!?)
Tu zini – esmu vai neesmu stipra –
To nezinu es,
Bet tāda nejūtos vēl –
Es Tevi lūdzu – tālāk iesim kopā,
Pat, ja reiz kļūšu stipra,
Kas tā par iešanu vienai –
Es mīlu (tik jēgpilnu) kompāniju.
Divatā taču jautrāks un gaišāks ir Ceļš.
Tāpēc es lūdzu –
Iesim tālāk kopā.
Tu taču palīdzēsi man ieraudzīt,
Cik stipra un laimīga esmu?
Arvien vairāk,
Arvien vairāk,
Arvien.
Tu taču pagūsi man to iemācīt?!?
Es centīšos ļoti!
Kā teicamniece, patiesi!
Paldies!
Tava ceļabiedre
Sofija -Saule
Kāpēc manā Sirdī nav Miera?
Kāpēc tā satraukti pukst?
Vai tiešām tā kļūdīties baidās?
Tik nevainojama izlikties grib?
Vai tiešām tā galīga muļķe,
Ka izvairās patiesa būt?!?
