Idealizācijas dilema
Kur Zelta vidusceļš starp mums?
Vai mums tas der?
Vai tas īsts?
Vai vispār iespējams?
Kas notiek manī?
Mana Idealizācija tiek grauta!!!!
Es dusmojos!
Tu nodarīji pāri man!
Es pieļāvu to!
Es dusmojos!
Uz sevi!
Uz Tevi!
Kā citādāk būt?
Es paturu sev
Savas Tiesības un Ticību
Savai Idealizācijai.
Vai tas nozīmē -
Mūžīgo Vienpatību?
Kas Vienpatībai vainas?
Vai tā mazāk laimīga
Par Divpatību,
Kas neapzināta, nepiepildīta
Un vienam otru graujoša,
Ne atbalstoša?
Kas zin?
Kur Zelta vidusceļš ir?
Mūžīgajā sevis Dziedināšanā,
Ļaujot sev BŪT.
Tādējādi es iemācos
Ļaut BŪT arī Tev.
Tur arī sākas Saskaņošanās
Mūžigajā Mijiedarbībā.
Paldies par to, ko dod Tu man.
Lūdzu, tici un dod Telpu BŪT ir man.
Tad mana Būtība pasniegs Tev to,
Kas tieši Tev sevī ir jālīdzsvaro.
Tāpat kā Tu līdzsvaro mani.
Vien atstājam Telpu
Katrs Patībai savai.
|
| |
