Es esmu kā putns,
Kā Gulbe
Es nevaru aizliddot
Es nevaru palikt.
It kā kāds, aizlidojot Debesīs,
Būtu paņēmis daļu no manis sev līdz.
Es vēl nevaru nokļūt Debesīs
Es vairs nevaru atgriezties uz Zemes
Es esmu kā putns bez Mājām,
Meklējot, kurš mani izpestīs
No Likstas šīs?
Vai būs kāds Skalbes zemniekpuisis,
Vai kāds cits?
Kurš manu trauslo Gulbes dabu izprast un pieņemt spēs?
Vienmēr sajūtot,
Uz Zemes spēju vien būt
Caur puiša Mīlestību,
Ja vien, ja vien
Viņš spētu mani -
Kāda esmu, pieņemt,
Mani, ar manu Putna-Gulbes dabu?
Un vai spētu es?
Dzīvot tik uz Zemes?
Un pieņemt viņa
Zemes puiša dabu?
Esmu Putns, kurš atlidojis,lai iemācītos ATĻAUT SEV JUST.
Un, ko jūs domājat?
Vai spējat iedomāties?
Katrai Dvēselei ir sava Dvēseles Trauma - Maska, kura tās BŪTĪBU šķietami slēpj. Kura vēlās tikt izdziedināta, lai savu ĪSTO BŪTĪBU varētu šeit uz Zemes izpaust un realizēt. Mana Putna Dvēsele mācās savu dziļo Jūtīgumu paust. Un, re, to pārsvarā spēju vien es uz Papīra, tāpēc tik mīļa man tā Rakstīšana un Izrakstīšanās. Te es visu, visu drīkstu, te ir mana Brīvība un Būtība - SPĒJA JUST kā jūtos es. Te nav ne nepareizi, ne greizi, te it viss ir man dziedinošs. Te ļauju Sāpēm un Asarām vaļu, un brīnos pati es - augu, mainos nemainoties, varu un drīkstu te just, ja citur aizliedzu sev to.
Just visu - Prieku, Mīļumu bezgalīgu, Sāpes, Vainu un Kaunu, Aizvainojumu, Egoismu, Skaudību, Apbrīnu, Sajūsmu - visas, it visas emocijas te plūst.... Izmisums, Bezcerība, Noraidījums, Pamešana, Atkarība, Atstumšana, Atšūšana, Piedošana, Mīlestība izrakstīta tā harmonizējās pati no sevis kā atbrīvota...
Just visu, visu, ko mana cilvēciskā Putna Sirds spēj just..
Te kladītē
Ir vieta un telpa
Manai Dvēselei.
Te viņa dzīvo tā,
Kā vēlās,
Ko dzīvē neprot vēl,
Ko mācās
Caur šīm sajūtām,
kas manī kā Putnā ir,
Kurš lido Debesīs
Un ir tik reti
Uz Zemes šīs
Šobrīd...
Jo...
Nav vairs uz Zemes
Pieturētāja sava...
Viņš jau Debesīs...
Es meklēju Mājvietu savu
Raugos uz priekšu - Debesīs
Un tas laikam nozīmē - atpakaļ -
Tur, kur reiz biju.
Raugos vēl ilgās uz leju - Zemi
Un tas laikam nozīmē -
Rīt - tur, kur vēl būšu,
Ja vēl pagūšu, spēšu
Vēlreiz un vēl...
Vēlreiz un otrreiz...
Varbūt...
Pamanīt Pamanāmo,
Pamanīt Pamanāmo
Starp nejauši vai jauši
Pamanāmajiem,
Pamanīt Pieturētāju savu.
Lai viņu es tiešām pamanītu...
Nu jūtu...
Ir jāizdziedina Putna Dvēsele mana,
Lai no jauna tā drīkst un var -
JUST...,
Visu, ko tā jūt...
Un tādēļ, ka jūt..
Un jūt jūtīgi, dziļi...
Reiz blakus kādam
Un, patiesībā, visiem
Nomestu savu Masku Stingro -
Visu izturēt varu.
Nejūtīguma Masku
Uz Laiku Laikiem un Aizlaiku Laikiem, un Mūžīgiem Laikiem,
Ļaujot sev BŪT.
Ļaujot sev JUST visu,
Ko mana Putna Sirds jūt.
Raudāt, kad asaras rit,
Smieties, kad smiekli švirkst...
Savu Sašutumu izsacīt,
Savu Pieķeršanos,
Savu Sajūsmu, Apbrīnu, Mīlestību,
Savas Dusmas un Neiecietību,
Sajust visus Ego kaucienus sevī
Un ļaut, ļaut sev Būt,
Lai izprastu un dziedinātos,
Nu atbrīvota izvēlētos
Ar kurā Sajūtām vēlos es turpmāk kopā iet...
