Fragments no Dusmu Transformācijas Stāsta
Nav jau nemaz būtiski,
Vai viņš nāks ar mani, vai ar citu?
Nav jau nemaz būtiski,
Vai es iešu ar viņu, vai citu.
Būtiski ir savu uguntiņu kurt un sargāt…
Būtiski to otram dāvināt…
Būtiski ir mēģināt…
Būtiski ir ieklausīties, dzirdēt.
Būtiski ir dzirdēt, kas aiz klusuma ir dzirdams?
Būtiski ir sajust un atbalstīt….
Būtiski ir izgaismot visu, kas ķeras…
Visu, kas tik gludi nesaderas…
Būtiski ir samirkšķināties ar to,
Kuram tikpat būtiski ir atmirkšķināt pretī..
Būtiski ir ieraudzīt,
Kas aiz kuras uguntiņas dzīvo?
Kā tā uguntiņa domāta –
Vai kā silta liesmiņa,
Kas vēlās sevī dalīties,
Vai kā ātri dziestošs malduguns,
Kas piemānīt grib Tevi
Un galu galā pati sevi…?
Nav jau svarīgi,
Kurš kuram uguntiņu met.
Svarīgi, kas tajā iekšā dzīvo?
Svarīgi, lai samirkšķinās tie,
Kam jāsadzīvo.
Un ne jau dienu, divas, trīs,
Bet mūžiem cauri.
Būtiska ne runāšana,
Būtiska ne klusēšana,
Būtiski ir, kas aiz runāšanas,
Kas aiz klusēšanas ir?
Vai tās saskaņojas…?
Vai tās saskaņojas Gaismā?
Vai tās abas Gaismu redzēt grib?
Vai tās gatavas ir mīlēt, izgaismot un piedot?
Vai tās ir ar mieru
Visu Ne-Baltumu
Baltai Gaismai ziedot?
Baltā Gaismā izkausēt?
Vai tās gatavas ir
Mīlestības mūžīgajam apskāvienam?
Vai vien B-vienam…?
Būtiski ir nebūtiskajā
Būtisko ieraudzīt.
Būtiski ir it visu
Mīlestībā sasildīt
Te uz Zemes šīs.
Būtiski ir, mīlulīt - Princesīt,
Tevi cieši, cieši samīļot,
Jo Tu patiešām būtiski
Man to visu dod.
Kā es eju pie Tevis,
Tā Mīlestības lietus tik mirdzoši
Un TĀDĀ Gaismā
Pār mani līst….
Izmazgādams mani baltum baltu…
Tik tīru
Līdz pašiem dziļumiem…
Mans cilvēciskums ir izzudis,
Es staigāju kā Dieva eņģelis…
Līdz atkal…
Nu jā – piedrazojos…
Bet nu jau zinu, kā mazgāties,
Un vienmēr varu vēl cerēt
Pie Tevis aizskriet,
Un visu uzdoto atkārtot, nostiprināt…
No jauna zināt…
Tur Pavasarī,
Kurš katrā no mums,
Mīlestības lietus tik pārpilnīgi līst,
Radot Gaismu…
30.07.2015
