1. daļa
Ak, manu mīļo, mīlo Krāsnkurīt,
Kaut spētu es Tev pasacīt,
Ka Tavs Karalis Debesīs,
Redzot Tavas dziļās Skumjas
Un nespēju tālāk dzīvot
Priekā un Mīlestībā,
Arī nav Laimei brīvs.
Un tā jūs abi turpiniet iet
Sāpēs sagūstīti.
Bet bez Karaļa šī
Uz Zemes vēl Pasaulē
Tik daudz Dvēseļu ir,
Kurām Tava skaistā kalpošana
Radītu acīs priekpilnu
Un dziedinošu mirdzēšanu.
Kaut Tu to zinātu,
Manu mīļo, mīļo Krāsnkurīt,
Un kalpodams mīlestībā
Te tālāk uz Zemes šīs,
Ļautu arī sev un savam Karalim Debesīs pasmaidīt.
Kaut Tu zinātu, cik ļoti
Tieši Tu esi šai Pasaulei vajadzīgs joprojām
Un tieši ar savu Pieredzi jaun-iegūto,
Kuru pats esi izvēlējies apgūt un piedzīvot
Un zināt, kā šajā Pieredzē jūties,
Un kā spēj to transformēt.
2.daļa
Es zinu, Krāsnkurīt,
Cik ļoti Tev gribās
Savam Karalim līdzi jau būt,
Bet šī nav Tava Pieredze, mīlulīt,
Tev sava Palikšana ir jāiziet
Un jāsaprot - kā ir
Te būt - bez Karaļa....
Pašam, pašam, pašam,
Krāsnkurīt!
Tava dzīve arī bez Karaļa
Neizmērojama vērtība ir!
Un tāpēc Tavai krāsniņai
Nav jābeidz kurties.
Tev jāturpina viss,
Ko vēlies darīt Tu.
Tev jāturpina sava Gaišā Mirdzēšana
Caur visiem, ar kuriem
Tu esi un vari būt kopā Šobrīd.
Tu vari skriet mežā tikai pēc malkas.
Tu vari sarunāties ar Karali,
Bet tikai uz īsu brīdi,
Tad, lūdzu, lūdzu, lūdzu -
Atpakaļ pie mums nāc
Un saredzi,
Cik ļoti esi mums vajadzīgs
Tieši tāds kāds esi
Ar savu bagāto un unikālo Pieredzi.
Ne tikai savu,
Bet arī citus Karaļus un cilvēkus
Tu vari dziedināt.
Un tas jādara ir Tev,
Lai Tev pašam atkal acis mirdz.
Lai no Tavas kalpošanas
Tavās dziedinošās liesmās
Citu Sāpes kūst un dziest..
Tu to spēj, Krāsnkurīt!
Tev nav savās Sāpēs jāiesprūst,
Tev pašam jauni apvāršni nu jāiegūst!
3.daļa
Manu mīļo Krāsnkurīt,
Tas ar ko Tu sarunājies
Tev vairs tikai Karalis šķiet,
Viņš vairs nav īsts.
Tu nezini, ko viņš Tev atbildētu
Tā arī tikai vien ilūzija.
Lūdzu, pieskaries tiem,
Kuri Tev blakus.
Tā - Realitāte.
Esi ar mums,
Runājies ar mums,
Samīļo mūs.
Nedzīvo ar Karali
Neesošās Debesīs.
Esi Te uz Zemes šīs.
Mīlestībā transformē Sāpes,
Savās siltās Krāsnkurīša liesmās
Tās izzudīs...........
Tici man,
Ne tam, kurš Tevi radījis (K. Skalbe),
Viņš neredzēja Izeju,
Es redzu.
Tu vēl vari
Arī Te laimīgs būt,
Jo visas Sāpes Mīlestībā zūd.
Tici man,
Es zinu durvis,
Aiz kurām dzīvo Prieks,
Un tam ir cits Valdinieks -
Tā Gaisma.
Nāc Te -
Šodienas mirdzumā
Un klausies kā
Šodiena mīlestībā Tev pieskarās.
Tu vari atsaukties,
Tu vari mainīt visu, ko vēlies,
Bet tikai Šodien
Un Te, ar tiem,
Kas Tev Šodien blakus.
Ne Tur -
Ne Debesīs.
Tur Tu vēl neesi,
Gan uzbrauksi,
Kad arī Tevi sauks.
Šodien esi ar mums
Un savu smaržīgo malciņu
Kurini citiem.
Atrodi Dvēseli,
Kura Tavās dziedinošās liesmiņās
Sasildīsies un plauks.
Paldies Skalbes puisim par K.Skalbes pasakām (tik sen nelasītas...). Ir tajās Sāpju tik daudz, ka liek man tām pretoties, liek man tām neļauties, liek man protestēt un no Bezcerības uz Cerību laipu mest. Visi mēs tajās pasakās esam, bet es zinu, mums tur nav jābūt. Es zinu, Izeja ir - pārtraukt dzīvot Sāpju ķermenī savā un Tagadnes mirdzumam ļauties...
