Tētim 23. 01. 2016
Baltumā Tu ienāc,
Baltumā Tu aizej...
Vai tieši viss ir atkal otrādāk -
No Baltuma Tu iznāc,
Lai Baltumā atgrieztos...
Kā jūties, tēt?
Viss piepildīts?
Cik paguvi?
Cik nepagūtā paņēmi sev līdz?
Un nākošreiz?
Viss būs pavisam citādāk?
Mēs vairāk spēsim pieņemt
It visas Mīlestības izpausmes?
Cik sekundes Mīlestībā nosvinēt vēl pagūsim katrs mēs
Zemes skaistumā krāšņā
Un Iespējā vēl to darīt?
Sasildies Baltumā, tēt,
Ja tāds vispār ir,
Ne vien mūsu sapņotāju vēlmēs, lai būtu.
Nāc atpakaļ
Mazmazbērnos... gaidām...
Koki šorīt mani sveicina
Ar savām mirdzošā baltumā saslušām zaru rokām.
Saki vēl, ka Aukstums, Ziema un Grūtums nav skaists.
Mirdzošs...
Vien lūkojies, vien redzi,
Vien dodies mīlestībā tajā iekšā.
Atceroties Burvi -
Ciešanu Ne-Pieņemšana ir izvairīšanās no Laimes,
Vai tā bija, vai kaut ko jau pieliku un interpretēju es pati
Caur savu Pieredzi
Vēl un vēl no jauna jauniegūto...?
Cik ļoti mēs baiļojamies Grūtumiņa,
Bet, cik baudpilni ir sajust
Kā tas izšķīst Mīlestībā,
Tam tieši acīs mīlestībā veroties
Un Drosmē pretī ejot...
Kā Sniegs Pavasara saulē...
Viss ir pavisam citādāk
Nekā mūsu Iedomās.
Viss ir absolūti ne-prognozējami
Un var būt visādi.
Mēs varam vien visdziļākajā godbijībā būt Lūgšanā,
Kura labvēlīga pret ikvienu Dvēseli.
Varam satikt Izdošanos
Tikpat labi kā Ne-Izdošanos.
Abējādi tas mūsu Dvēselei Nektārs
Un absolūti nepieciešamā Izaugsmes maizīte.
Kad viss notiek pēc Dabas Ritma,
Tad izpaliek Jautājumu krusa,
Jo zini - tam tā ir jābūt.
Tēt, attā, vieglumā Tev Baltumā,
Vieglumā mums Ziemas Baltumā.
Paldies par manu Iespēju Te būt
Un piedod, ka šķietamajos dzīves Ne- brīžos
Reizēm to piemirstu,
Kā jau ik pa brīdim katrs mēs.
Mūsu muļķa Prāts
Mūs reizēm tiešām apmuļķot prot
Iespēju nosaucot par Bezizeju...
Toč, muļķis!
Paldies par Meža pasakām caur sēnēm un ogām,
Zini, Mežs man tagad ir baznīca, kur atkalatrast pazaudēto Spēku.
Par pārgājieniem, mocīša izbraukumiem un laivošanu...
Par to, ka noticēji,
Ka es esmu māksliniece, bet,piedod, es pati - tā ne īsti...
Par Klusumu, par mūziku,
Par Atbalstu - steidzies lēnām -
Viss vienkārši ir...
Nokavēšana tāpat kā Pagūšana
Ir Piedzīvojums,
Mēs nezinām, kurš labāks?
Paldies, gaidu atpakaļ...
Kuru no mazmazbērniem Tu izvēlēsies par tēti vai mammu?
Piedod, māmulīt, ne Fr, Bārda, ne K. Skalbe,
Vienkārši jūsu meita - mazliet lēnais,
jokaini nepraktiskais bērns
Tēti pavadot, es sapratu, ka vēlos uzrakstīt Pati savu Atvadu Tekstu, veltot saviem mīļajiem, kuriem būs mani jāpavada, ja nu kādiem būs jāpavada, paliekot Ticībā, ka turēšu savu meitai doto solījumu viņas tētim mūžībā aizejot – vēl dzīvot garu, savai dzimtai raksturīgu veselīgu mūžu. Tas ir tik iedvesmojoši – būt laimīgai, ja zini, tad laimīgi ir Tavi bērni – viņiem ir Laimes paraudziņš. Un es turpinu Laimi mācīties….. un man ir dēļ kā…., jā arī dēļ sevis…. Es alkaini vēlos iemācīties pati un iemācīt tiem, kuriem to vajadzētu, kuriem cauri Pavadīšanai jāiziet – visiem, iziet mīlestībā un vieglumā… Kad Tu pieņem jebkuru brīdi par skaistu esam, tas tāds arī ir…
2016.janvāris
Savai Atvadu Dziesmai
Jūs cerējāt, tikāt vaļā no manis?
Nekā.
Es cerēju, tiku vaļā no jums?
Atkal nekā.
Ne Brīvības, ne Neatkarības. Mūžīgā mijiedarbība.
Veselums mēs esam tikai kopā.
Atsevišķi vien Veseluma daļa.
Jūs paliekat manī.
Es jūsos.
Mūsu daudzveidīgā mijiedarbošanās
Nav beigusies un nebeigsies.
Tā turpināsies un sāksies no jauna
Tūkstot’s citos veidos.
Bezgalībā… Mīlestībā… Mūžībā…
Aiziešana mūžībā
Tāpat kā Ierašanās Šeit uz Zemes
Ir viens no mūsu Dzīves Svētbrīžiem.
Prieku un Skumjas it visiem dzīves notikumiem
Pieliek mūsu Prāts.
Pats notikums ir neitrāls.
(Ka tik nav Burvja citāts?
Kopš satiku viņu, arī viņš tagad visā, ko rakstu un vēl rakstīšu no jauna jau citās dzīvēs, ir un būs tur klātesošs.)
Tā mūsu Izvēle kā raugāmies uz visu.
Tik ierasto un apnikušo raudzīšanos uz Aiziešanu kā Bēdām
Es jūs uzaicinu šodien samainīt pret Prieku.
Prieks ir manas Dzīves Laimes monētiņas
Un arī Tavējās.
Cik es paguvu Tevi apskaut šajā dzīvē – tik es paguvu.
Cik Tu mani pretī – tik paldies.
Cik es Tev iekrāmēju – tik, atvaino, Tev arī vajadzēja.
Cik Tu man pretī, paldies, arī man vajadzēja.
Ne es , ne Tu nevarējām vairāk kā varējām Tobrīd.
Bet manā un savā vārdā pagūsti vēl apskaut to,
Kurš Tev blakus Šobrīd.
Tūlīt pat, ņem un samīļo
Un atceries – Iekrāmēšana vienmēr rada Iekrāmēšanu,
Un iekrāmētājam noteikti kāds jau ir iekrāmējis
un viņu saskādējis.
Mīlestība var rasties vien no Mīlestības radīšanas.
Izdari Mīlestības Izvēles savas.
Šis dzīves Svētbrīdis vien tādēļ,
Lai katrs mēs vēl apzinošāk apzinātos
Ar ko vēlamies piepildīt sev vēl atvēlēto Laiku uz Zemes
Bez Steigas un Kavēšanās tad arī piepildi to, tieši tā, kā Tu vēlies.
Uz izdošanos un satikšanos
Jaunās un citādās mijiedarbošanās kombinācijās.
Es nekur neaizeju,
Es palieku jūsos, cik palikt tur paguvu.
Jūs nepaliekat bez manis,
Es paņemu jūs sev līdzi, cik paguvāt manī jūs palikt.
Mīļie, paldies.
Mīlestības apskāvienā es izvēlos dziesmu –
“Pie Dieviņa gari galdi.”
Jūs taču man to nodziedāsiet,
Nekavējoties un tūlīt…
Paceliet acis pret Debesīm –
Es te tagadiņ esmu,
Ja jums nojuks meldiņš,
Tad ziniet – to nojaucu es…
Par manām muzikālajām Spējām
Vēl neviens neko izcilu labu nav pateicis…
Nu tad aiziet…
Dziediet skaļi un no visas sirds,
Tā, lai es Debesīs dzirdu…
2016
Esmu laikam Pasaules smieklīgākā Sapņotājmeitene, kura raksta scenārijus vēl neesošiem brīžiem, bet, ko es varu sev padarīt, ja rakstās…., it kā Teksta autore nebūtu es….
