09.02.2015
Upss. Nē –asu sāpju nav. Paldies.
Esmu uz Ledus ciešā apskāvienā ar Zemi. Tā vēl nav bijis. Kad es tā esmu gulējusi uz ledus? Varbūt bērnībā, kad slidot mācījos? Gandrīz vai labi un nemaz negribās tūlīt celties – vēl pagulēt. Nav neviena cilvēka un es pat sajūtu zināmu atvieglojumu, ka neviens nesteidzas mani tūlīt piecelt. Tūlīt gan sarāju Domu šo, kas zina kā citā reizē, bet šoreiz vēl vēlos pagulēt un rāmi lēnu garu atgūties. Esmu nostiepusies tieši savas Sapņu mājas priekšā. Kāds jau ienesis tajā pavasara ziedus – cik skaisti! Ledus buča. Jauna Pieredze. Jaunas Sajūtas.
Pirmā Doma – atkal Sazemējums??? Es taču tik ļoti cenšos, tik daudz jau daru, lai sazemētos, vai tiešām vēl par maz? A, varbūt jau par daudz? Varbūt , Kāds saka tieši pretēji – atceries Lidošanu arī? Brīdī, kad stiepos – jā, plivinājos Ilūzijās, ne Šeit. Kā tad visu cauru Laiku lai esi tik Klātesoša Šeit, tas taču nav iespējams. Biju zināmā Augstprātībā mazliet? Kas zina, no cita skatu punkta, ne tikai mazliet? Vēl joprojām nepalaižu Pavadiņu, tam, kam jāaiziet? Kam man Ledusskūpsts? Vai tad nu es nezinu, kas ir Ziema?
Es dzirdu, Bailes jau klauvē , tās atkal tiecās ieņemt savu veco, ērto, ierasto vietu, tās jau traucās uzbūvēt kādus tik scenārijus. Iekšējais Soģis jau piesakās uz allaž tik cēlo Soģa Runu. Jā, es dzirdu – viņi atkal ir klāt pie mana Domu sliekšņa un prasās ielaižami.
Šie būs mani vārdi, bet Doma tak laikam no Burvja – mēs ieslēdzam Baiļu Programmu savās galvās tieši šādos dzīves brīžos. Caur mani skrien Atmiņas par vīra un meitiņas šokējošo riteņa kūleni tajā vasarā… Es ļauju, lai aizskrien…, lai aizskrien…, tālāk…., vēl…
Es atkal sāku ar to, ko toreiz – Paldies. Es sapratu, es kļūdījos. Es drīkstu, vēl mācos. Soģi, lūdzu, vēl paklusē! Piedod un Paldies.
Lēnām mēģinu celties. Galva reibst un tāda-a-aa-a pūkaina?!? Visa Kreisā Puse smeldz – sievišķība – nu ja, nu ja…
Es smaidu – te nu tā ir, mīlulīt! Pa, es pareizi noteicu Debess puses? B- viens! Tā ir Labā Puse – vīrišķība – te Tev nu bija!!! Vai nekad nepienāks laiki, kad es noorientēšos Savās Pusēs???!!!???
Es ieelpoju Laimi un Mīlestību!
Es ieelpoju Mieru un raugos uz Dieva gleznu pāri upei – skaisti! Gandrīz vai gribās apsēsties un uzgleznot. Zinu, man sanāks kaut kas pavisam cits. Tā būs mana interpretācija, dievišķo mirkļa skaistumu nesaturēt un nepaturēt, vien izbaudīt un tā ik mirkli. Skatos un baudu Dieva gleznotu gleznu tur pāri upei – skaisti!
Tik reti, joprojām vēl par maz kā vēlos, tomēr atļauju sev to darīt – tā nesteidzīgi Dieva Mākslas Galerijā staigāt tik pārpilnīgi un Viņa gleznās lūkoties. Apzinos, cik ļoti to vēlos, cik daudz vēl sev liedzu, bet vēl īsti nesaprotu – kā?
Savā veidā kaut kā pat izbaudu šo sevis Apstādināšanas mirkli, kaut vēl tikai mirkli pirms tam, es savā fiziskajā labsajūtā tā vēlējos pariteņot. Jā – šo mirkli nu nesteidzīgi lēno un saskūpstīšanos ar Ledu, ciešo Zemes apskāvienu. Patiešām, cik mīļi – Zeme! Esmu uz Zemes vēl – kāda brīnišķīga Iespēja!
Bet arī šīs drūzmējās pie durvīm arvien vairāk, uzmācīgāk un zvana arvien skaļāk:
“Varbūt labāk tomēr pie ārsta? Ko diez dara šādos gadījumos? Un ja nu, un, ja nu… “
Jau dzirdu viņas, vēl durvis neatvērusi. Nu Nē, šoreiz – Nē, apņēmīgi eju prom no trokšņa pie durvīm uz otru pusi savā Domu istabā – tuvāk pie loga, Burvi atceroties, nu saprotu – es taču arī, es arī varu mācīties savu Laimīti burt, kaut pamēģināt. Tieši šobrīd man šī Iespēja dota, tā taču nevar palikt neizmantota. Citādi taču es pati uzprasos uz Ledus skūpstiem vēl un vēl.. ., vai arī – uz ko citu, kas mana Laimes sajūta nav.
Atveru logu un ieelpoju svaigu Gaisu – Pārliecību, Ticību, Apzināšanos, kāpēc man to šobrīd vajag?
Es ieelpoju un izvēlos visas labās un skaidrās Domas, kas man un citiem svētību nes!
Es izelpoju visas Domas, kas tādas nav!
Es neko te nekontrolēju un neanalizēju!
Es tikai ieelpoju visu, ko vēlos!
Es izelpoju visu, kas mani pašu un citus grauj!
Es ieelpoju visu, kas rada!
Es izelpoju visu, kas grauj!
Es ieelpoju Šodienu, Mirkli šo svēto!
Izelpoju Vakardienu un neesošo Rītdienu!
Es ilgi un dziļi tagad no jauna ieelpoju Mirkli šo!
Ko vēl, ko vēl pagūt es varu?
Kā vēl, kā vēl Mīlestību šai Pasaulē sēt?
Tieši es, tieši es, Sofij?
Dieva mīļā mieta, mīlulīte?
Tieši es?
Lieku stikla burciņu ar pienu, no darbiņa vesto, atpakaļ riteņa grozā un brīnos – tik trausla lieta līdz ar mani un par mani, sevi netraumējot krīt??? Iedvesmas burciņa gluži kā man Inese!
Vakarā runājamies ar dēla draudzeni un aizrunājamies līdz Idejai par to, ka savu dienasgrāmatu vai jau sen dzimušo vīziju par mājas lapu varētu veidot arī kā blogu. Viņa ir tik atsaucīga un nāk man tūlīt talkā ierādīt, ko un kā. Esmu gana pūkaina un sagurusi, bet priecīga pārnest savu uzmanību uz ko saistošu sev. Klausos un skatos, nu zinu un jūtu – es eju tik viegli nu pa savu Ceļu jau Darbības virzienā! Pūkaini palēninātā aizrautībā baudu!
Baiļu Mošķi Naktī vēl stipri klauvē un dauzās pie durvīm. Es jau atkal dzirdu cauri tām:
“Vai Tu maz no rīta varēsi piecelties un iet uz darbu? Kā rīkosies, varbūt padomā? Re – uz kritiena puses nemaz nevari pagulēt – tā sāp! Un ja nu, ja nu…”
Es aizspiežu ausis un skrienu pie loga savā Domu istabā, atrauju vaļā līdz galam un rauju tik plaušās svaigu Gaisu. Es te stāvēšu kaut visu Nakti, ja vajadzēs, lai tikai nedzirdētu tos Vecos Mošķus! Nu zinu – tikai es tās durvis varu atvērt vai turēt stingri ciet! Elpoju Mirkli šo tik brīnišķīgo no jauna vēl un vēl… It kā man nebūtu jau gana Pieredzes šīs, kur Laimes vietā izvēlos Ciešanas, neapzināti , protams, bet neapzināta rīcība un Domas mūs neatbrīvo no Atbildības.
No Rīta pateicībā par Iespēju piecelties, pieceļos un apņēmīgi ņemu savu zilo kumeliņu – riteni pie rokas un dodos uz darbu. Ne tādēļ, ka gribu būt varone, bet tādēļ, ka apņēmīgi vēlos parādīt pigu pati saviem Baiļu Mošķiem. Visa Zeme plāna gluda Ledus klāta!!! Varbūt nemaz nerīkojos tik saprātīgi šobrīd? Nekas. Rāmu garu stumju savu vedējiņu sev blakus un eju saudzīgi un lēnām – turos pie vedējiņa un turu pašu vedējiņu. Kopā . Mīļi. Ar savu zilo kumeliņu. Es esmu izvēlējusies.
Sasveicinos ar saviem ik rīta ceļiniekiem – pretī braucošo riteņu pāri, kuri mani gādīgi mīļi brīdina, nekādā gadījumā nebraukt lejā aiz tilta!!! Mīļumā paklanos viņiem un sevī smaidu – esmu mācību dabūjusi jau vakar, bet man jau Atgādinātāju nekad nevar būt par daudz – Lēnā Aizdedze.
Darbā pretēji savai ierastajai Likstu paturēšanai sevī, droši dalos savā Ledus skūpsta Stāstā ar kolēģēm, apjaušot, cik ļoti man vajag Pieturēšanu Šobrīd, lai mana apņēmība neizčākstē. Un saņemu arī pretī citus Ledus skūpstu Stāstus, mīļu Atbalstu un Gādību.
Tagad kādu mirkli ļoti, ļoti lēnām… Vairāk Šeit. Vēl vairāk Mīlestības, vēl vairāk Šajā Mirklī Svētajā. Mazāk Domāšanas, vairāk Darīšanas.
Ledus skūpsts, kurš atvēsina, varbūt savas Domas karsēju par daudz? Tā nu ir – joprojām dzīvo un audz. Ik kritiens ir, lai atkal Ticībā mēs augšā celtos un turpinātu iet – vēl redzīgāk, vēl mīļāk visus ap sevi savu Iespēju apskāvienā samīļojot…
Buča Zemei, buča Ledum, buča arī Tev caur manu Stāstu..
