7.maija impresija
Pavasara svētku diena!
Hmm….
Iebāžu galvu skapī….
Diez ko uzvilkt mugurā?
Hmm….
Paskat tik – mana kāzu kleita –
Maigi pelēki rožainā,
Nu jā, nu jā…
Skaista, druskucīt pietrūkst garums, kad jāapsēžas,
Bet citādi – coina!
B –viens!
Kāpēc viņa te ir?
Vai nu velc arī
(reiz pa cik tur gadiem,
pēdējā reize bija dēla 12. klases izlaidumā,
vēlies arī meitas izlaidumam pietaupīt?)
Vai atdod Labdarībai cēlai.
Labi.
Šī ir tā pavasarīgi Pavasarīgā diena.
Velku.
Ai, tak jau laikam paredzēta ļoti sievišķīgai kopā būšanai,
Kur ik mirkli kādas palīdzīgas rokas blakus.
Bērns arī teju savās bērna gaitās aizlaidies,
Mani ieintriģē – vai tikšu galā?
Ai, smieklīgi cacīgai būt – sievišķīgie muguras rāvējslēdzēji!
Varbūt kādam Anti Nobela prēmiju piešķirt?
Esmu to jau piešķīrusi gan sieviešu zeķubiksēm,
Gan mazu bērnu pirkstainajiem cimdiņiem.
Teju vai šādā skatā skrien uz ielas
Un palīdzību pirmajam pretimnācējam lūdz…
Pikanti un smieklīgi…,
Ļauju sev būt….
Manas acis smieklu asaru pilnas…..
Kurš lika uzkrāsoties pirms Smieklu lēkmes?
Smieklīgi ir caciņai būt,
Bet jautri!
Tāda mana Pavasara svētku diena!
Es ielocījos savā rāvējslēdzējā – sveiki!
Pavasaris, pati Laime un Ziedoņdārzs jeb Čaks,
jeb
Pavasara Otrreizējā Atnākšana.
Šoreiz pietiks tikai ar diviem virsrakstiem.
Pārītis. Ļoti labi! Kā jau Pavasarī pēc visiem Pavasara un Laimes likumiņiem.
Būs pats Stāsts arī. Es vairs nepazaudēšos tikai virsrakstos un nosaukumos, un definējumos.
Bez Vertikāles arī šoreiz… Lasītājs jau gan nezin, kā man ar tām Vertikālēm ir gājis, bet tas ne Šodienas Stāsts.
Tā lēnām un mierīgi Horizontālē pa Zemi ejot cauri Rīgai, Pavasarim un Ziedoņdārzam – sen nestaigātām ielām.
Nuu…
Mēs atklājām Pavasari Pavasarī Otrreiz.
Šoreiz Pērnavas ielā!
Es gan pirmoreiz to neatklāju Kuģu ielā, bet Gaismas svētkos, diez kas tā bija par ielu?
Mēs atklājām Pavasari katra sevī Otrreiz, cita Pirmoreiz, cita jau kuroreiz. Vai reižu skaits tiešām ir tik svarīgs? Kā nu kuram…
Var taču atklāt ik dienu! Un tā jau arī ir vis-vis-vislielākā un pati Pavasarīgākā svētku Atklāšana – Atklāt un nosvinēt Pavasari ik dienu!!! Ik mīļu mirkli!!!
Viena meitene – sieviete vakar teica, es neatceros viņas vārdu, cik vārdus es vispār atcerējos, cik vērīga esmu, esmu vēl kāda esmu… Viņa teica, ka Inese ir viņas radniecīgā Dvēsele!
Ai, mīļā…. Es, saprotams, gan nezinu Tavu Stāstu, BET…
Es varētu gluži kā mūsu mazie bērni bērnudārzā Tev teju vai iespert – radniecīgā Dvēsele?! Nē – tā ir manējā!!! Un man klusas aizdomas, ka it visas meitenes, kuras ir satikušās ar Inesi vai Tekstā, vai Klātienē, varētu apgalvot to pašu! Un vēl es varētu Tev pavēstīt, ka mana Dvēsele ir vēl radniecīgāka par Tavējo pat dzīves stāsta līdzībās un Pieredzēs uz priekšu un atpakaļ. Mēs varētu Saplūkšanās tusiņu uzrīkot! Bet … tai pat laikā es dziļi iekšēji un mierīgi sevī smaidu un zinu, cik ļoti Tev IR un NAV taisnība reizē. Jo patiesībā tā radniecīgā Dvēsele nemaz nav Inese. Tas ir Dievs – radniecīgs ikvienai Dvēselei. Inese tik tīrā veidā šo dievišķo mīlestību mācās pati un ir radījusi vietu, kur mācīties mums visiem, un jau uztrenējusies to tik izgaismoti tālāk dot… Mēs visi esam mīļā Dieva mīļie bērni un daļiņa no Viņa – Dieva Dvēseles, jo Viņš ir dzīvs caur mums.
Pavasaris ir treniņ laukums, jā, kā vakar runājāmies, Laimes benzīntanks – uzpildes stacija. Un Laimi var ieliet tikai pustukšā bākā, pilnā jau to nav kur liet, pilnā pāri malām iet. Jo tukšāka bāciņa, jo vairāk var ieliet…
Es vēroju sevi - kā Pilsēta caur mani jeb otrādāk – kā es caur Pilsētu eju? Ir tā Rīga mazliet novalkāta un vulgāra kā Čaka dzejā tās meitenes… Un es noprovēju to Laimi izbaudīt – savu Izvēli šoreiz ne caur tik ierasti mīļo Mežu, gar Upi un Jūru, bet caur Pilsētas Saulē sakarsušo asfaltu mazliet sacacotā izskatā iet… Tīšām gausināju soli un baudīju Pilsētu, nestaigāto Ceļu cauri Ziedoņdārzam vakar…
“...viņa dziesma starp namiem, kur tramvaji kliedz,
Pārsteidza mani ar tirdošu nemiera dvesmu.
Draugi, šais ielās, kur trokšņo tik auto un trami, –
Vai tikai zvirbulis pelēks un mazs
Čirkstēt drīkst dziesmiņu saldu kā kvass,
Sēdot uz šķūņa, kur apkārt spīd piecstāvu nami?”
(A.Čaks)
Es tikai vēroju…
Un padomāju arī te par procentiņiem? Cik esmu Meža, cik Pilsētas meitene?
Arī Atbildības procentiņus vēl nesarēķināju, bet, pat nerēķinot, tā drošāk, jo aprēķini gana precīzi var būt gana šokējoši arī…, zinu, cik daudz no savas Dzīves Atbildības esmu iedalījusi es saviem mīļajiem, pat es, tik ilgi jau Pavasari Pavasarī studējošā centīgā skolniecīte. Gan vecākiem, īpaši māmulītei, gan vīram, ai, piedod, mīļais, cik daudz ir ticis tieši Tev, Tevi noteikti neesmu apdalījusi, jā, pat bērniem, apstākļiem un pat sev – es taču nevaru izmainīties, pats par sevi saprotams, kāda esmu, tāda esmu, nav pat vērts mēģināt, it kā jau neskaitāmas reizes nebūtu pārliecinājusies, un kā vēl ir vērts mēģināt, un kādu Baudu dod ikviens mēģinājums – pamēģināt šo reizīti savādāk!
Kis –kis- kauns!
Ai, kāds kauns! Kaut vienu laiku vēlējos pati sevi apmānīt – es līdzautorus izvēlos vien lai priecīgāks un mazāk vienmuļš ir dzīves Ceļš…
Nu esiet brīvi, mani mīļie līdzautori, brīvi…. Tinaties jūs savā Brīvībā… Vismaz šodien…..jūs esat pilnīgi brīvi….līdz nākošajam brīdim, kad es pati savu Brīvību atkal no jauna piemirsīšu…
Bet Pavasaris jau ir Šodien, būs vēl Rīt un mūžīgi tepat kaut kur blakus. Ņem un uzpildi savu Laimes benzīnbāciņu, uzpildi pirms tā iztukšojusies pilnīgi, uzpildi ātrāk un vispār, parūpējies, lai netukšojas…. Tas gan laikam nav iespējams, ja jau jābrauc un jādzīvo, tad arī jātērē… Mēs varam ražot Laimes benzīnu paši. Es tieši šobrīd to ražoju – rakstot un zinu – šodien baudīšu Jūrmalas pavasarīgo Mežu, un Upi, un Jūru. Kā tur man ar tiem Pilsētas un Meža procentiņiem, es pilnīgi nevaru bez abiem. Vai gan Rīgu var nemīlēt kā Čaks to mīl – nu ir skaista tā palaistuve, nu ir.
“Rīga, mana Rīga,
tevi mīlu es,
zelta bezdelīga,
laimes šūpoles.
Cik daudz skarbu moku
izcietusi tu,
dod man savu roku,
lai to noskūpstu.
Tev kā saldu trauku
laiki jūru nes,
viņā lai tavs augums
līkst pēc atveldzes.
Rīga, tik uz augšu,
kopā celsimies,
līdzi tev es augšu,
viss man labāk ies.
Rīga, tik uz priekšu,
veco projām met,
tad es arī liekšu
to, kas mums ir pret.
Rīga, sirmā Rīga,
kas tu esi man:
līksma, ruda stīga,
kas virs galvas skan.
Jaunā, skaistā Rīga,
augšup mani nes
tā kā bezdelīga
un kā šupoles.
Rīga, laimes ciba,
kuģu klēpis salds,
lai kā saules ziba
mirdz tavs augums balts.
Rīga, mana Rīga
tevi mīlu es,
zelta bezdelīga,
laimes šūpoles.”
(A.Čaks)
Tā, mīļie, es pasludinu.
Otrreizējais Pavasaris ir atklāts!
Gan Pavasara Studijas jaunajās telpās, gan Dzīvē manā!
Jūs taču visi dzirdējāt?
Un man nemaz nav svarīgi, vai jūs dzirdējāt, jo es noteikti dzirdēju!
Lūkošu atcerēties arī Rīt, Parīt un Aizparīt…
Apskauju visus ļoti īpašos un mazāk īpašos Laimes ražotājus Pavasarī.
Es vakar tur biju un Laime sēdēja starp mums, visas kūkas Laimē kusa…
Es paņēmu, cik spēju panest sevī sev līdzi…
Esmu salda un laimīga….
Un vispār, ja drīkstu Tev pašu mīļo Laimes princesīt, mazuliet palielīties, mana bāciņa nemaz ar nebija vairs tik tukša kā kad tikāmies pirmo reizi. Es gan dzirdu dzelžainās Loģikas balsi pa vidu jaucamies – Laiks, vienkārši Laiks Tevi ir dziedinājis. Mēs, tikai mēs zinām kā viss ir… Cik daudz laimes čiekurus es pielasīju Pavasarī un kā tos izmantoju , to nu zinu vien es… Kas tik viss aiz tiem čiekuriem nebija, visādas Norādes uz citām Citplanētiešu Laimes pilsētām arī – Socionika, dzīvā Uguns, kura šaudās starp Šveici un Latviju, Jelgavas Burvis, Čenelingotāji kaut kādi saistoši interesantie, pārpasaulīgie…Viss man noderēja un turpina noderēt….
Ir tikai viens BET…
Ja es tūlīt nepielikšu PUNKTU, jūs nekad to neizlasīsiet…
Attā….
Līdz citai laimīgai reizei starp visām laimīgām reizēm…
Skrienu samīļoties ar Mežu, es viņu neesmu satikusi kopš vakarrīta, ceru, ka viņš ir noilgojies pēc manis tikpat ļoti kā es pēc viņa…. Un es apzinos, ka arī es ne vienīgā, kas viņu mīl, bet es vienīgā, kura mīl viņu tā kā tikai es. Es viņam to noteikti pasacīšu šoreiz…. Viņš jau nemaz nezina, ka viņš tikai vēl mīļāks pēc Rīgas man ir un varbūt tieši tādēļ Rīga ir vajadzīga, lai es Mežu vēl vairāk novērtētu? Un otrādāk?
8.05.2016
P.S. Vai gan mēs mīlēt spētu, ja nebūtu apbižoti paši?
P.S. Kaut man kāds piespēlētu manam stāstam kādu Čaka dzejolēnu. Slinkums meklēt, bet piestāvētu ļoti. Es taču nevaru atkal visu brīvdienu norakstīt, kāpēc manī tik daudz neizsacītā vēl dzīvo? Un kā tā var pati pazust savos vārdu burbuļos?
Re, ko man vajag, piespēlēju pati, piestāv ļoti Čaks pie Ziedoņdārza.
Ikviena meitene - sieviete runā un stāsta un es jūtu, kā viņa terapeitē pati sevi un mūs visas otreizējai Atdzimšanai...
Vientuļajai meitenei
Beidz, muļķīte, bez šņuksta!
Mēs esam brīvas!
Un varam dabūt, ko vēlamies!
Mēs varam vēl izvēlēties!
Tās aizņemtās?
Ko viņas var dabūt?
Viņas savu jau dabūjušas!
Viņām nu jāstrādā Attiecību frontē.
Lai strādā!
Mēs varam palaiskoties
Un pastrādāt citās frontēs.
Piemēram – kur ir mana lidmašīna?
Kur ir mans Stils?
Kāda ir mana Laimes pilnā dzīve
Bez ikdienējās KopLabsajušanās?
A, maļčiki, a maļčiki patom!
Esam mēs skaisti piloti,
Lidojam uz savu floti –
Un es nepretendēju ne uz kādām autortiesībām tekstā šajā
Viss ir Vispasaules mijiedarbībā.
Tu domā – viņas laimīgākas?
Tu maldies!
Vienpatībai savi Prieki.
Divpatībai savējie.
Baudām Dzīvi!
Tikai Tu pati vari sevi Dzīvei Ne vai Pie pogāt.
Esi laimīga.
Piepogājies.
Piesprādzējies.
Un aiziet….
Dzīvojam….
